Deinstitucionalizācijas process maina dzīvi – gan vidi apkārt, gan ļaujot saņemt ļoti nepieciešamus pakalpojumus cilvēkiem ar invaliditāti, lai dzīvotu patstāvīgi un būtu sabiedrībā. Pirmie soļi lielu pārmaiņu virzienā var būt nedroši, tieši tādēļ arī šis stāsts – lai iedrošinātu tos, kuriem tas nepieciešams, un pastāstītu plašāk. Arī Sergejs šobrīd uzsāk jaunu posmu savā dzīvē un labprāt tajā dalās ar citiem, pastāstot, kā mainās viņa ikdiena, pārejot no dzīves sociālās aprūpes centrā uz dzīvi grupu dzīvoklī.
Viņš dzimis 1981. gada septembrī un izaudzis bērnu namā, jo vecāki nav uzņēmušies rūpes par dēla audzināšanu. Valsts sociālās aprūpes centra filiālē “Rūja” Sergejs nonāca 1999. gadā. Fizioterapeits, darbojoties ar puisi, panāca, ka Sergejs sāk staigāt un šobrīd spēj pārvietoties, izmantojot rollatoru. Kustību traucējumi Sergejam nerada škēršļus, lai rosītos un darbotos. “Rūjā” Sergejs iemācījās šūt krustdūrienā – viņā rokām tapuši neskaitāmi spilveni, gleznas un citi izšuvumi. Viņš labprāt piedalās arī kristīgās nometnēs. Kad deinstitucionalizācijas procesa ietvaros Rūjienā bija tapuši jaunie sociālie pakalpojumi – grupu dzīvokļi un dienas aprūpes centrs, sociālās aprūpes centra darbinieki kopā ar Sergeju uzsāka ceļu uz jaunu posmu viņa dzīvē. Taču sākotnēji Sergeju biedēja tuvojošās pārmaiņas.
Turpinot projekta “Vidzeme iekļauj” ietvaros uzsākto video stāstu sēriju par Vidzemes pašvaldībās izveidoto atbalstu cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, ar Kārli Anitenu izzinām Valmieras novadā radītās iespējas – grupu dzīvokļus un dienas aprūpes centrus Mazsalacā un Rūjienā, kā arī specializētās darbnīcas Naukšēnos.
