Kopš Vidzemes plānošanas reģions (VPR) uzsācis dalību projektā ar mērķi popularizēt svētvietas arī kā tūrisma galamērķi, publiskajā telpā aizvien biežāk parādās viedokļi par šādu vietu jūtīgumu un aizsardzību. Pēc vairākām diskusijām savā starpā, svētvietu zinātāji, VPR pārstāvji un citi interesenti ir vienojušies par galvenajiem aspektiem svētvietu aizsardzībā un popularizēšanā.
Kā jau iepriekš VPR informēja, janvāra beigās norisinājās viens no projekta “Senās kulta vietas Baltijas jūras reģiona kopīgā identitāte” (“Kulta identitāte) semināriem, kura laikā svētvietu eksperti, vēsturnieki un citi interesenti diskutēja par dabas svētvietu izmantošanu tūrismā, kā arī par to apsaimniekošanu. Uz semināru bija ieradušies pārstāvji no vairākām Latvijas pilsētām, kā arī viesi no Zviedrijas un Igaunijas. Kā uzsver projekta koordinatore VPR Olita Landsmane: “Šādas diskusijas mūsu reģionā notikušas jau agrāk, un, apkopojot visās diskusijās izteiktos viedokļus, parādījušies galvenie virzieni un aspekti, ko nozīmīgi ievērot svētvietu kontekstā.”
Būtiska loma svētvietu aizsardzībā ir šo vietu pareizai apsaimniekošanai. Ar ekspertu diskusijas palīdzību noskaidroti būtiskākie aspekti, kam jāpievērš uzmanība, izstrādājot apsaimniekošanas noteikumus svētvietām. Svarīgi saprast, ka šādam apsaimniekošanas dokumentam jābūt praktiski pielietojamam, tajā uzskaitot ne tikai aizliegumus, bet arī uzsverot atļauto un ieteicamo. Lai svētvietas apkārtne netiktu aizmirsta, kā viens no ieteikumiem izskanēja, ka noteikumiem jānosaka ne tikai paša pieminekļa apsaimniekošanas nosacījumi, bet jāsniedz rekomendācijas arī apkārtējās ainavas apsaimniekošanai. Kā uzsver viens no projekta “Kulta identitāte” svētvietu apsaimniekošanas stratēģijas izstrādātājiem Gatis Pāvils: “Šajā projektā mēs strādājam ar svētvietām – dabas objektiem, kuras veidojušās pirmskristietības periodā. Izstrādājot stratēģiju, mēs katrai svētvietai varam izstrādāt jau pavisam konkrētus, vietai atbilstošus ieteikumus.”
Tā kā projekta “Kulta identitāte” uzsver arī seno dabas svētvietu popularizēšanu kā tūrisma objektu, būtiski izvērtēt, kādā veidā svētvietas varētu iesaistīt reģiona tūrisma attīstībā. Tūrisma eksperts Andris Klepers svētvietu tūrismā redz potenciālu, lai arī virkne no objektiem jau kaut kādā mērā ir iesaistīti: “Tūrisma kontekstā jāorientējas uz precīzi apzinātām mērķgrupām, veidojot kvalitatīvu interpretāciju un saistot ar esošo tūrisma sistēmu – apkārtnē pieejamiem saistītiem pakalpojumiem. Tomēr liels izaicinājums ir, kā statiskus objektus papildināt ar šodienas tūrisma aktualitāti pēc dzīvākas pieredzes un iesaistes”. Diskusijas dalībnieki uzsvēra arī pārbaudītu un vēsturisku faktu izmantošanas nozīmi. Vēsturnieks Andris Grīnbergs iesaka: ““Svētvietas ir vērtīgs pirmskristietības perioda un pagānisko tradīciju kultūras mantojums, kas sevī ietver gan vietu vidē, gan ticējumus, teikas, nostāstus, interesantus atgadījumus un tradīcijas, kas saistītas ar tām. Kā pārrunājām arī diskusijās, svētvietu popularizēšanā nevajadzētu uzsvērt mistiku, bet īstus, autentiskus folkloras materiālus, ar ko tik bagāta jebkura no vietām. Mūsu uzdevums būtu apmeklētājiem pastāstīt par vietu vēsturi un mitoloģiju, kas arī ir ļoti aizraujoša un interesanta.”
Projekta turpinājumā katrā reģionā paredzēts izstrādāt tūrisma pilotmaršrutus, kas būtu kā iesākumus svētvietu tūrisma attīstībai. Lai pilotmaršrutu izstrāde svētvietām sniegtu tikai pozitīvu ieguldījumu, “Kulta identitāte” pārstāvji VPR turpinās organizēt tikšanās ar ieinteresētajām pusēm. “Nozīmīgi atcerēties, ka svētvietas ir svarīga kultūrvēsturiskā mantojuma sastāvdaļa, ko būtiski saglabāt arī nākamajām paaudzēm. Līdzīgi kā citi vēstures notikumi, arī svētvietas un teiksmas ap tām izzudīs, ja nebūs cilvēki, kas par tām zinās, stāstīs tālāk un zinās, kā tās apsaimniekot,” tā Olita Landsmane.
