“Liela daļa brauc prom, jo ir jāapmaksā kredīts vai ir nopirkta māja, mašīna, kuru vajag nomaksāt, vai kas cits. Viņi aizbrauc, pavada tur tos gadus, samaksā kas jāsamaksā un brauc atpakaļ. Tādi cilvēki kā es, kas brauc bez mērķa, grib kaut ko jaunu – pieredzi, sajūtas, apkārtējo vidi. Un tādi arī retāk brauc atpakaļ, jo vairāk baudi iespējas – ņem pretī to, ko tev dod. Izveido dzīvi tur un tad jau vairs negribas atkal sākt visu no nulles,” stāsta Valmieras kafejnīcas Tērbata vadītāja Zane Pirsko.
Ar Zani tiekamies kafejnīcas otrajā stāvā, kur iekārtotas skaistas telpas, kurās tiek rīkoti pasākumi, banketi. “Man tiešām liekas, ka Valmiera ļoti attīstītās, visu laiku kaut kas notiek, turklāt cilvēki nāk un ir pirktspējīgi. Konkurence ir, jo kafejnīcas te ir pietiekoši daudz, bet tas neļauj atslābt, visu laiku ir kaut kas jādara, jādomā,” viņa aizrautīgi stāsta. Zane Tērbatā strādā jau vairāk kā divus gadus – tā brīža īpašnieks par viņu bija dzirdējis labas atsauksmes, pats redzējis kā viņa strādā un uzaicināja kļūt par vadītāju. “Iepriekšējā vadītāja meklēja kaut ko citu. Un es arī tai laikā biju tādā meklēšanas periodā. Labi sakrita laiki. Un te nu es esmu. Jūtu, ka tā tiešām ir mana sirdslieta.”
Ar vienvirziena biļeti kabatā – divreiz
Pirms tam viņa, dzīves apstākļu spiesta, apmēram septiņus gadus nodzīvoja ārpus Latvijas. Pēc vidusskolas beigšanas nebija pārliecība ko tieši vēlas mācīties tālāk universitātē, tādēļ nolēma aizbraukt uz Rīgu, kur izmācījās skaistumkopšanas skolā. Strādāja Vecrīgā salonā un mājās, gāja ļoti labi, līdz pienāca krīzes gadi. Klientu loks samazinājās un nevarēja vairs tikt galā ar rēķiniem. Izjuka arī attiecības ar tā brīža draugu. “Laikam tas bija tāds emocionāls brīdis, kad jutos izmesta no laivas un vairs nezināju ko un kā darīt”, viņa atceras. Diskutējot ar draudzeni, kura jutās līdzīgi, neplānoti radās plāns kaut kur aizbraukt, izvēdināt galvu, pastrādāt. “Bija dzirdēts, ka Ibiza ir ļoti forša vieta – principā īstā vieta, kur vientuļiem cilvēkiem braukt atpūsties un izklaidēties,” smejas Zane. Galamērķī meitenes vīlās, jo tai laikā tur nebija tūristu sezona un no sapņu zemes nebija ne miņas. Bez spāņu valodas zināšanām darbu atrast nevarēja. Pirmais mēnesis bijusi pamatīga dzīves skola. “Visam gājām cauri kopā, atbalstot. Sapratām, ka varam jebkurā brīdī braukt atpakaļ, bet bija tāds spīts, ka ja esam atbraukušas, tad kaut kas ir jādara”. Sākoties sezonai, sajūtas kļuva pozitīvākas – parādījās saule, laimīgi, draudzīgi cilvēki un arī darbs – vismaz Zanei. Draudzene neko neatrada, tādēļ aizbrauca atpakaļ, atstājot Zani vienu. Līdz sezonas beigām viņa veiksmīgi nostrādāja, iepazinās ar jauniem draugiem, kā arī sarunvalodas līmenī apguva spāņu valodu.
Sezonai beidzoties, atgriezās Latvijā ar plānu braukt atpakaļ, atsākoties sezonai. Nespējot nosēdēt bezdarbībā, nolēma aizbraukt ciemos pie māsīcas uz Londonu. Jau atkal – ar vienvirziena biļeti kabatā. Steigties nebija iemesla, jo laiks bija pietiekoši. “Un tā es tur nodzīvoju sešus gadus,” ar smaidu atzīst Zane. Sākumā darbi tika mainīti viens pēc otra, līdz atrada īsto – biedru klubā, kurš pieder karaliskajai ģimenei. Darbs nebija viegls – stundas bija garas, taču darba vieta ļoti patika, tāpat kā kolēģi un vadītājs. Darbinieki bija ļoti daudz, ap 700, no dažādām valstīm, katrs savādāks. “Visi bija ļoti atvērti un draudzīgi. Tai brīdī tas bija tas, ko meklēju, kas man bija vajadzīgs – piederības sajūta. Jutu, ka visiem patīku un man viss patīk.” Darba gaitas sāka kā viesmīle un bārmene, ar laiku sevi pierādot un kļūstot par menedžera asistenti.
Biedru kluba labākais mēneša darbinieks saņēma iespēju izvēlēties izglītības iestādi, kurā vēlējās apgūt kaut ko, kas noderēs pēc tam darbā. Darba vieta pilnībā sedza izmaksas, dodot plašas iespējas pašizaugsmei. Zanei sanāca divus mēnešus pēc kārtas būt labākajam darbiniekam, kā rezultātā izmācījās biznesa vadību un skaistumkopšanas skolu. Otrajā reizē pārrunas bija garākas, taču izdevās pierādīt, ka tas ir nepieciešams. Tur ne tikai mācīja, kā lakot nagus un uzklāt kosmētiku, bet arī intensīvi stāstīja par salona vadību, komandas spēli. Apvienot darbu ar skolu nebija viegli, taču laist garām tādu izdevību nevarēja – bija skaidrs, ka saviem spēkiem un finansēm nevienā skolā iestāties nevarētu. “Tā bija laba motivācija un arī viens no iemesliem, kādēļ paliku tur tik ilgi. Mēs tur bijām 3 latvietes un visas bijām vadošos amatos – tas jau vien liecina par to, ka latvieši ir spējīga tauta, esam čakli un motivēti,” atzinīgi teic Zane.
Doma palikt tur nekad tā īsti nebija – tika uzturēts kontakts ar ģimeni un bija nepārtraukta cīņa ar sevi ko darīt, kā. Vienā dienā Zanes māsīca paziņoja, ka brauc atpakaļ, jo bērnam ir 6 gadi un būs jāsāk iet skolā. Draudzene arī paziņoja, ka brauks atpakaļ. Pārliecība par to, vai šis ir īstais brīdis atgriezties arī Zanei, nebija, tādēļ vienojās ar vadītāju, ka aizbrauks atvaļinājumā uz Latviju un skatīsies ko darīt. Atpakaļ viņa tā arī neaizbrauca. “Tika arī piedāvāts nākamais paaugstinājums un bija skaidrs, ka ja to pieņemšu, tad atpakaļ vairs nebraukšu.” Atbraucot saprata, ka karjera tomēr nav primārā – lai gan redz sevi vairāk kā karjeras cilvēku, tomēr Londona nebija tā vieta, kur gribētu dzīvot.
Ja sirdī ir sajūta, ka šeit ir mājas, tad noteikti ir vērts braukt atpakaļ!
“Šodien, skatoties no darba devēja puses, varu teikt, ka cilvēki ir ļoti vajadzīgi – darba vietas tiešām ir,” viņa atzīst. “Ir problemātiski atrast spējīgus darbiniekus, īpaši virtuvē, pavāri, šķiet, ir izmirstoša profesija.” Viņa arī atzīst, ka tādas organizācijas un cilvēki, kas palīdz, kā remigrācijas koordinatori, ir vajadzīgi – viņi var palīdzēt tādiem cilvēkiem, kas maldās un domā ko darīt.
Visi protams atpakaļ neatbrauks, jo daudziem jau tur ir savas ģimenes, mājas un šeit atkal viss būtu jāsāk no nulles. Taču ir konkrēti gadījumi, kur šī palīdzība ir vajadzīga.
Zanei palīdzēja draugu teksts: brauc, es tev palīdzēšu, izdomāsim. “Jo braukt jau var, bet ir forši, ja ir tā ģimene, kas tevi sagaida.
Neviens arī negrib braukt un dzīvot uz kakla, tāpat kā negrib atzīt, ka nav viss tik labi izdevies, ka ir jāatgriežas.
Man ir bijusi laba sadarbība ar organizāciju “Ar pasaules pieredzi Latvijā”, ar kuriem kopā ar Vidzemes plānošanas reģiona koordinatori organizējām sarunu un stāstu vakarus Tērbatā. Stāsti vienmēr beidzoties ar to, ka mājās tā zāle tomēr ir zaļāka.”
Zane gan atzīst, ka nav viena pareizā atbilde – katram ir jāseko savai sirdsbalsij, jo ne visi būs laimīgi atgriežoties. “Taču ja sirdī ir palikusi tā sajūta, ka šeit ir mājas, tad noteikti ir vērts braukt atpakaļ,” aicina Zane. “Es nenožēloju, ka biju projām, katram iesaku braukt un pamēģināt, pamācīties. Bet tai pat laikā nožēloju, ka pavadīju tik daudz laika projām.” Viņa norāda, ka galvenais ir gribēt darīt – tad arī ir darba vieta, motivācija, iespēja un dzīve ir interesanta. Ja cilvēks neko nevēlas darīt un nekas neinteresē, tad situācija rādīsies skumjās krāsās.
“Ja man tā konkrēti jāsaka ko es atvedu mājās, es nevaru pateikt. Taču, vadot vai kaut ko organizējot, es saprotu, ka esmu paņēmusi no savas pieredzes vadīšanas stilu, domāšanu. Tas īstenībā bija ļoti vērtīgi, lai vai kā tur gāja un kāds bija iznākums,” Zane atzīst.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) un Vidzemes plānošanas reģions ir uzsākuši prioritārā pasākuma 2018.-2020. gadam “Pilotprojekts pašvaldībās remigrācijas veicināšanai “Reģionālās remigrācijas koordinators”” realizāciju. Vidzemes reģionā remigrācijas koordinatora pienākumus veic Ija Groza, kontaktinformācija: e:pasts: ija.groza@vidzeme.lv, Mob.t.: 29287585
Informāciju sagatavojusi:
Kaiva Anna Upleja,
Vidzemes plānošanas reģiona pārstāve,
E-pasts: kaiva.upleja@strategies.lv
