Kaspars Liepiņš ir dzimis rīdzinieks, taču šobrīd vēlas dzīvot Smiltenes pusē. Viņš te ir nolūkojis mājvietu un meklē arī darbu. Trīspadsmit gadus Kaspars dzīvoja ārzemēs un Latvijā atgriezās pērnā gada augustā. Par dzīves līkločiem viņš saka: “Dzīve izspēlē visādus jokus, bet tajā pašā laikā esmu atvērts jauniem izaicinājumiem, jaunām pieredzēm.” Viņa ceļi ir veduši gan uz Lielbritāniju, gan Nīderlandi, pieredze iegūta dažādos darbos.
Šeit ir mūsu dzīve šobrīd
Kaspars par došanos projām no Latvijas sāka domāt jau 2009. gadā. Viņš stāsta: “Pirms aizbraukšanas dzīvoju Rīgā, Juglā. Galvaspilsētā tika pabeigta pamatskola un vidusskola. Pēc vidusskolas strādāju par menedžeri tādos zināmos Latvijas uzņēmumos kā “DPD”, “Altreks” un “Latvijas Pasts”. Tad sākās ekonomiskā krīze, bet bija paņemts kredīts. Uz Angliju aizbraucu 2010. gada februārī. Pirms tam tika sameklēta dzīves vieta, iegūta darba atļauja.” Sākumā Kaspars no Latvijas aizbrauca viens, tad pievienojās ģimene.
Kaspara pirmie dzīves gadi ārpus Latvijas ir atspoguļoti arī režisora Miķeļa Gornava dokumentālajā filmā “Mans Anglijas ceļš”. Tās uzņemšana notikusi 2012. gadā. Filmā par pirmajiem ārzemēs pavadītajiem gadiem Kaspars stāstīja: “Dzīve Anglijā nav no tām vienkāršākajām. Principā tā ir ļoti atšķirīga. Galvenokārt, dēļ atšķirīgām tradīcijām, atšķirīgiem uzskatiem, atšķirīgas domāšanas. [..] Galvenais, ka šeit mēs varam dzīvot, nevis izdzīvot kā Latvijā. [..] Galu galā veidot savu dzīvi šeit. Un tas jau ir tas galvenais.” Toreiz par atgriešanos Latvijā viņš teica: “Mēs esam domājuši, bet visticamāk, ka tas nenotiks. Jo šeit ir mūsu dzīve šobrīd, [..] šeit jau ir mājas. Šeit mēs esam iekārtojušies. Vai mēs paliksim šeit, Anglijā? Tas vēl ir jautājums. Jo mums ar ģimeni ir “zilais sapnis” – pārcelties uz Austrāliju.”
Sākumā Anglijā Kaspars strādājis siltumnīcā Mārgeitā, kopis tomātus, tad darbu turpinājis dārzeņu pakotavā. Vēlāk ģimene pārcēlusies uz Anglijas kūrortpilsētu Bornmutu Dorsetā, kur bijuši dažādi darbi, pēc tam strādājis poligrāfijas uzņēmumā. Turpinājumā darbs uzņēmumā, kas sniedz atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumus. Visbeidzot darba gaitas aizvedušas uz vienu no lielākajām lielveikalu ķēdēm. Augsto īres cenu dēļ ģimene ar diviem bērniem pārcēlusies uz Devonu, uz Rietumangliju. Tur turpinājies darbs lielveikalā. Paralēli tam Kaspars studējis, apguvis būvniecības jomu un santehnikas tirdzniecību. Dokumentālajā filmā Kaspars atzina: “Cilvēkiem, kas gatavojas braukt uz Angliju, es droši vien teiktu – nebrauciet. Tāpēc, ka iesākt šeit ir ļoti sarežģīti. Ja vien jums nav ideāla angļu valoda, jums būs sarežģīti. Jūs strādāsiet rūpnīcās, strādāsiet caur aģentūrām, varbūt pat tiksiet piečakarēti.”
Jautāju: “Vai ir bijusi saskarsme ar plašās Lielbritānijas latviešu kopienas pārstāvjiem, kuri arī turp devušies darba meklējumos?” Viņš stāsta, ka tas, ko redzējis sev apkārt, nav paticis. Kaspars ar skaudību skatījies uz poļiem, kuri viens otru atbalstījuši, palīdzējuši meklēt darbu. Arī viņš esot palīdzējis citiem kārtot pabalstus, “papīrus”, diezgan daudz ko esot darījis, neprasot pateicību. Kaspars vienmēr pieturējies pie principa – “Leading by Example” (būt pašam par piemēru, rādīt piemēru, kā vajadzētu rīkoties).
Sarunā Kaspars atklāj arī dzīves ārzemēs skaudro pusi: “Sieva dabūja ceļgala traumu, gadu bija bez darba. Atveseļojās. Kompānija pateica, ka atpakaļ neņems. Sievas ceļš aizveda uz Nīderlandi. Viņai piedāvāja pastāvīgu līgumu. Tad arī mans ceļš veda uz Nīderlandi.” Sākumā Kaspars strādājis par automehāniķi, tad iemācījies programmēt, kādā brīdī nācis piedāvājums no mašīnbūves firmas. Vēlāk bijis darbs pie iepakošanas iekārtu un mašīnu servisa. Pastāvējusi arī iespēja darba vajadzībās ceļot uz Vāciju, Beļģiju u.c.
Jautāju: “Vai ārzemēs pavadītais laika posms ir saistāms tikai ar smagu darbu, vai sanācis arī paceļot un kaut ko redzēt?” Kaspars stāsta, ka diezgan daudzas vietas ir apskatītas – Velsa, Snoudons (aut. – augstākais kalns Velsā), pludmales, pilsētas dzīvesvietu apkārtnē, arī Edinburga, Glāzgova, Londona, Amsterdama Nīderlandē.
Ciemošanās Latvijā notikusi vien retu reizi. Kaspars atzīstas, ka esot braukuši, kad “spiedusi vajadzība” – pasei beidzies termiņš vai ģimenes lietu dēļ. Mājas bijušas vairāk ārzemēs. Ar saviem vecākiem uzturējuši sakarus ar video zvanu un tiešsaistes tīkla lietotņu starpniecību.
Kaut kas jāmaina
Lēmums atgriezties Latvijā bijis iepriekš neparedzēts. Kaspars stāsta, ka esot iestājies gan fizisks, gan mentāls sabrukums, krīze attiecībās. Kādā brīdī sācis domāt – ko es savā dzīvē gribu. Tas bijis lūzuma brīdis, kad nolēmis, ka ir kaut kas jāmaina. Plāns bijis doties uz Kanādu, bet tomēr “vilcis atpakaļ uz mājām”. Sapratis, ka viņam Latvijā ir daudz ko parādīt, iemācīt, dalīties pieredzē.
Pagājušā gada augusta beigās atgriezies Latvijā. Strādājis uzņēmumā “SILMOR” par saimniecības vadītāju. Uzsācis jaunas attiecības. Tās mudinājušas meklēt dzīvesvietu un darbu tuvāk Smiltenei. Kaspars stāsta: “Dzīve Rīgā mani nesaista. Vairāk saista brīvība, miera sajūta, kas Rīgā nav iespējama. Tur viss ir steigā.”
Atvest mājās gūto pieredzi
Kaspars atklāj, ka ārzemēs iegūtā dzīves pieredze palīdz arī Latvijā. Viņš secina: “Kā saka mani kolēģi, ja es ķeros kaut kam klāt, tam būs rezultāts, nevis tukšs solījums. Es pieeju ar pozitīvismu, nevis – viss ir slikti, bet – kā mēs šo varam izdarīt labāk, lai visiem ir gandarījums.” Latvijā viņš esot iedzīvojies. Kaspars tomēr atzīst: “Reizēm uzcepos par valdības lēmumiem vai to, ka cilvēki kāpj pārējiem uz galvas. Bet tā ir dzīves ilgtermiņa problēma. Vajag vairāk dzīvot savu dzīvi.”
Jautāju: “Kādi ir atgriešanās izaicinājumi?” Kaspars stāsta, ka esot pieradis, ka viss ir “uz sitiena” – tagad un tūlīt. Bet Latvijā tā diemžēl nenotiekot. Cilvēki mēdzot nogaidīt, un tad pašam sanākot būt par dīdītāju, panākt savu. No labajām lietām – viennozīmīgi – daba. Smiltenē braucot gandrīz katru vakaru uz ezeru. Kaspars turpina: “Atgriežoties biju uz koncertu Nēģu svētkos Carnikavā un skanēja latviešu mūzika. Tad bija lūzumpunkts, kad es sapratu, ka es esmu mājās.” Vēl – pārtika, Latvijas garšas. To visu nevarot “pārnest”.
Kaspars, noslēdzot sarunu, uzsver: “Ja tu brauc atpakaļ uz Latviju, tad nebrauc mājās ar tukšām rokām. Lai ir kaut kādi ietaupījumi, ar ko sākt. Tu vari mājās atvest gūto pieredzi. Šobrīd studēju biznesa vadību Alberta koledžā. Ilgtermiņa mērķis būtu tikt pie sava biznesa vai būt par augstāka līmeņa vadītāju. Man ir vēlme mācīt un parādīt, kā var darīt ar savādāku pieeju.”
* Publikācijā izmantotas fotogrāfijas no K. Liepiņa privātā arhīva.
_____
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) un Vidzemes plānošanas reģions realizē funkciju “Diasporas likuma normu īstenošana (Atbalsta pasākums remigrācijas veicināšanai “Reģionālās remigrācijas koordinators”)”.
Papildu informācijai: Inga Madžule, remigrācijas koordinatore Vidzemes plānošanas reģionā, tālr. +371 29374285, remigracija@vidzeme.lv
Informāciju sagatavoja: Zane Kaķe, sabiedrisko attiecību speciāliste Vidzemes plānošanas reģionā, zane.kake@vidzeme.lv
CITAS VIDZEMES REMIGRĀCIJAS ZIŅAS
.
