Santa Zvirbule, ķīniešu valodas un Ķīnas kultūras zinātāja, piecpadsmit gadus dzīvoja ārpus Latvijas – Ķīnā un Meksikā. Pirms diviem gadiem, “kovidlaikā”, viņa kopā ar ģimeni atgriezās savā dzimtajā pilsētā – Cēsīs. Šobrīd Santa māca ķīniešu valodu tiešsaistē, ir spāņu valodas un kultūras pamatu skolotāja Cēsu Jaunajā skolā, piedāvā arī skolas bērniem apgūt ķīniešu valodu fakultatīvi. Viņu atgriezties mājās mudināja sajūta, ka meita sāk zaudēt latviešu valodu un kultūru – ir vairāk meksikāniska kā latviska.
Dzīves neplānotie rezultāti
Santa stāsta, ka prom no Latvijas viņa devās jau studiju gados. Pusi no studiju laika Latvijas Universitātes Āzijas studiju sinoloģijas apakšprogrammā viņa uzturējusies Taivānā, tad Ķīnā. Pēc mācību pabeigšanas viņa aizbraukusi uz Meksiku. Santa saka: “Plānoju Meksikā uzturēties kādu laiku. Bet galamērķis – doties atpakaļ uz Ķīnu un turpināt tur iesākto. Bet – nesanāca. Meksikā es nodzīvoju 11 gadus.”
Darbs Meksikā Santai bija saistībā ar apgūtajām valodām. Un pati domīgi secina: “Interesanti, kā dzīvē notiek dažādi negaidīti pavērsieni …” Santa turpina: “Šobrīd es esmu skolotāja. Pasniedzu arī ķīniešu valodu. Meksikā man ir sava tiešsaistes skola, un es strādāju Cēsu Jaunajā skolā par skolotāju. Kā es pie tā nonācu? Tas bija ļoti garš ceļš. Mācīšana visu laiku ir kaut kur paralēli parādījusies. Jau Ķīnā es mācīju bērniem angļu valodu. Studentiem tas bija labs naudas pelnīšanas veids, brīvajā laikā to varēju darīt. Kad pārcēlos uz dzīvi Meksikā, es nosūtīju ļoti daudz pieteikumu uz dažādām pozīcijām. Man šķita, es runāju četrās valodās, mani ar atplestām rokām visi gribēs pieņemt darbā. Taču es nerunāju spāniski, un neviens mani negribēja. (Smejas.) Neviens neatbildēja.” Santa atzīst: “Nekad neesmu plānojusi būt skolotāja, bet tajā mirklī sapratu: tik ilgi, kamēr es nerunāšu spāniski, man īsti nav citu iespēju. Un es nosūtīju pieteikumus uz vairākām valodu skolām Tā arī sākās mans skolotājas ceļš. Es strādāju ķīniešu valodas un biznesa centrā – mācīju ķīniešu valodu, sadarbojos arī ar vairākām angļu valodas skolām pie materiālu izstrādes, mācīju business English (aut.-lietišķā angļu valoda) dažādās iestādēs.” Viņa turpina: “Kad man piedzima meita, es vairākus gadus nestrādāju. Šo gadu laikā es jau biju iemācījusies spāņu valodu. Pateicoties savām ķīniešu valodas zināšanām, tiku pieņemta darbā starptautiskā firmā. Vairākus gadus tur nostrādāju.” Ķīniešu valodas mācīšana visu laiku esot bijusi paralēli. Santa ik pa laikam iesaistījusies dažādos projektos un mācījusi. Santa pastāsta par gadījumu pirms septiņiem, astoņiem gadiem: “Es aizgāju uz darbu, man bija ļoti nepatīkama biznesa tikšanās. Kad atnācu mājās, biju ļoti sliktā garastāvoklī. Vakarā man bija vēl viena ķīniešu valodas stunda. Es novadīju mācību stundu, un iznācu no tās smaidot. Un tajā mirklī, man bija tāds “ding” – tas ir tas, kas tev jādara, tas ir tas, kas liek tev smaidīt! Es aizgāju no darba firmā un sāku strādāt tikai kā skolotāja. Šobrīd es nodarbojos ar tiešsaistes apmācību.”
Kad jautāju, cik viegli bija iedzīvoties Ķīnā, pēc tam Meksikā, vai nebija ilgas pēc mājām, Santa stāsta, ka Ķīnā iedzīvoties esot bijis ļoti viegli. Viņa saka: “Kaut kāds “klikšķis” man ir ar Ķīnu. Tas ir mans “nepabeigtais stāsts”. Es uz turieni noteikti vēl aizbraukšu. Viņa pastāsta, ka iedzīvoties Meksikā gan esot bijis grūti. Santa saka: “Meksikāņi ir jauki un sirsnīgi. Bet viņi arī ir tādi cilvēki, kuri reizēm netur savu vārdu. Man kā latvietei, kurai viss teiktais ir “iecirsts akmenī” – bija grūti. Atceros savu pirmo dzimšanas dienas ballīti, uz kuru bija apsolījuši ierasties 30 cilvēki, bet ieradās pieci un pārējie nemaz nepateica, ka viņi nebūs. Un tad tu sēdi tāds skumjš – tikko ieradies Meksikā un neviens pie tevis nav atnācis.” Viņa iemācījusies tādā zemē dzīvot, un tagad jau šādu attieksmi uztverot mierīgi. Nekas neesot “kā akmenī cirsts”, arī valsts institūcijās. Santa saka: “Viss ļoti bieži beidzas ar uzvilkšanos, tu esi citā sistēmā. Neko nesaproti.[..] Pēc kāda laika tu beidz uzdot jautājumus. Vienreiz mēnesī satiecies ar latviešiem, izčīksti un ej dzīvot tālāk.”
Meksikā bijis arī atbalsts latviešu kopienā. Grupa bijusi diezgan liela un regulāri sanākusi kopā. Kopā svinēti Jāņi, Ziemassvētki, 18. novembris. Santa pastāsta: “Tur satiku vienu meiteni – cēsnieci, kas ir dzīvojusi manā rajonā, gājusi manā skolā. Latvijā mēs nekad nebijām tikušās, mēs iepazināmies Meksikā. Pēdējos gados vairāki Meksikas latvieši ir atgriezušies. Nesen smējāmies, ka mēs esam “2010. gada paaudze” – daļa sāk pamazām atgriezties. Mēs vairs neatbalstām viens otru tur, tagad atbalstām viens otru te.”
Latvija – dzīvošanai, Meksika – brīvdienām
Santai, dzīvojot Meksikā, bijis svarīgi saglabāt latviskumu – uzturēt dzīvu latviešu valodu un tradīcijas. Viņa atklāj: “Visi, kas tur dzīvojām – manas meitas labākais draugs, citi bērni – runāja latviski. Man vienmēr ir bijis svarīgi, ka mana meita runā latviski. Visi, kuriem Meksikā ir bērni, un ar kuriem mēs uzturējām sakarus, runāja latviski.” Bet tad viss mainījies. Santa turpina: “Mana meita arvien vairāk sāka ar mani runāt spāniski. Vienkārši tā viņai bija vieglāk. Viņa runāja spāniski skolā, veikalā – visu laiku viņa runāja spāniski. Man tas bija sāpīgi. Nolēmu kopā ar meitu uz gadu braukt uz Latviju. Es gribēju, lai viņa iepazīst tuvāk Latvijas kultūru, nostiprina latviešu valodas zināšanas.”
Santas meitai vienmēr ir paticis Latvijā. Santa atceras: “Reiz mēs lidojām prom no vasaras brīvdienām, viņai bija tikai kādi trīs gadiņi, un viņa man teica: “Mammīt, Latvija – dzīvošanai, Meksika – brīvdienām.” Tā arī ir. Meksika ir superīga vieta brīvdienām, un Latvija ir ļoti laba dzīvošanai.” Santa turpina savu stāstu: “Jau pirmajās nedēļās, kad mēs gājām ar kājām uz skolu – jo Meksikā mēs visur braucām ar mašīnu – viņa man jautāja: “Vai mēs varam te palikt dzīvot? Te taču ir tik forši – visur var iet un var vis kaut ko darīt.” Es ieklausījos viņā, jo es sapratu, ka arī mani pašu “uzrunāja” atgriezties, būt šeit vismaz kādu laiku.”
Sākumā Santas ģimene nebija plānojusi pārcelties uz Latviju pavisam. Santa vērtē: “Mēs atbraucām, “pagaršojām” un mums patika.” Tad esot sākuši mērķtiecīgi strādāt pie tā, lai varētu pārcelties visi. Pārcelšanās esot norisinājusies lēnām – vispirms Santa pārcēlusies uz Latviju kopā ar meitu, nākamajā gadā pievienojies dzīvesbiedrs. Santa teic: “Šogad beidzot mēs esam pilnā sastāvā – ir atvests arī suns.”
Izbaudīt dzīvi Cēsīs
Noticis tā, ka Santa kopā ar meitu atgriezušās tieši Covid-19 pandēmijas laikā. Lēmums par atgriešanos bijis pieņemts pirms sākās ierobežojumi. Santa vērtē: “Meksikā pandēmija mūs skāra daudz smagāk nekā Latvijā. Mehiko mēs bijā ieslēgti četrās sienās – tas nebija jautri. Latvijā varēja iet staigāt uz mežu, ierobežota bija tikai satikšanās ar citiem cilvēkiem.” Jau 2019. gada novembrī, decembrī bijušas pārdomas par atgriešanos. Santa stāsta: “Es jau vasarā biju runājusi ar skolu, kurā, iespējams, mana meita varētu iet. Biju gatavojusies, lai es šeit varētu turpināt strādāt, lai nauda nebūtu kavēklis. Pie tā Santa mērķtiecīgi strādājusi vismaz gadu iepriekš.
Kad taujāju, kā Santas ģimene ir iedzīvojusies Latvijā, kas te ir labāk nekā citur, tad Santa pastāsta: “Mēs šobrīd ļoti izbaudām dzīvi Cēsīs. Mieru, klusumu, mežu. Mana meita sevišķi izbauda to, ka viņa var visur iet viena pati un viņai var būt sava dzīve. Nevis tikai no mašīnas skolā, no skolas mašīnā, no mašīnas uz pulciņu, no mašīnas pie draugiem, no mašīnas mājās.” Santa domā, ka plašais pasaules skatījums ir palīdzējis uztvert daudzas lietas daudz vienkāršāk. Viņa saka: “Reizēm liekas, ka cilvēki šeit par daudz satraucas, bubina, ir neapmierināti un dusmīgi. Meksikāņi ir priecīgāki, dzīves baudītāji, elastīgāki, vieglāk piemērojas neparadzētām situācijām, plānu maiņai, par ļoti daudz lietām nesatraucas – to es noteikti esmu paņēmusi līdzi. Es esmu iemācījusies paskatīties uz dzīvi no cita skatupunkta – ne tik smagnēji.” Santa uzsver, ka nav mainījies tas, ka viņa tomēr ir ļoti nopietna latviete, un uz viņu var paļauties – tas gan.
Dzīve ārpus Latvijas noteikusi Santas personības veidošanos un vērtības, kuras viņai ir svarīgas. Par citu valodu apgūšanu Santa saka: “Ir jāmācās, lai tu atvērtu vēl vienu “ceļu” savā galvā, vēl vienu “kanālu”. Valodu mācoties, tu iemācies ne tikai valodu. Ceļošana un dzīvošana citā valstī – tu paskaties uz lietām no cita skatupunkta. Tu sāc attīstīties, piemēroties. Es to redzu tikai un vienīgi pozitīvi. Padzīvošana ārpus – mums liek būt empātiskākiem un vairāk pieņemt citus.”
Atbildot uz jautājumu, kā radās interese par ķīniešu valodu, Ķīnas kultūru, Santa stāsta, ka skolas laikā viņa gājusi valodu klasē un tās viņai vienmēr padevušās. Iespaidu atstājušas arī filosofijas stundas vidusskolā. Vēl viņa atklāj: “Man bija draudzene skolā. Viņu ģimenes draugu meita mācījās japāņu valodu. Man tas likās tik forši. Es gribēju mācīties japāņu valodu. Mēs atradām profesoru. Mamma mani aizveda pie viņa uz Rīgu. Diemžēl viņš jau bija gados vecs kungs un mācīties pie viņa neizdevās Es sāku interesēties par Āzijas valstīm – un tad es kaut kādā veidā nonācu… Meklēju japāņu valodu, bet nonācu pie ķīniešu… Sāku mācīties privāti ķīniešu valodu, vecāki mani ļoti atbalstīja. Es apguvu ķīniešu valodu pie profesora, kurš mācīja Latvijas Universitātē. Viņš iedrošināja iestāties Latvijas Universitātē. Pateicoties viņa atbalstam un motivēšanai, es pieteicos stipendijām Taivānā un Ķīnā.”
Noteikti bija tā vērts
Kā Santas meita iejutās jaunajā dzīves vietā? Santa stāsta: “Mana meita ir atvērta visam jaunajam, viņai patīk. Mēs esam ļoti daudz ceļojuši. Kad viņa bija maza, mēs periodiski īstermiņā dzīvojām dažādās valstīs. Varbūt tas ir palīdzējis, varbūt starptautiskā vide, jo arī Meksikā mani draugi bija dažādu tautību cilvēki, ne tikai meksikāņi. Arī skolā viņai bija ļoti viegli iedzīvoties. Es izvēlējos sūtīt viņu Cēsu Jaunajā skolā, jo Meksikā viņa gāja Montesori skolā. Negribēju, ka viņai ir gan cita mācību valoda, gan cita mācīšanās sistēma, turklāt lielā klasē. Man bija svarīgi, ka klases ir mazas. Un, ja būs nepieciešams, viņai pievērsīs pastiprinātu uzmanību. Tā bija pareizā izvēle. Mana meita ļoti labi jūtas šajā vidē, ir ieguvusi daudz jaunu draugu.”
Stāstot par sava dzīvesbiedra pieredzi ar iedzīvošanos Latvijā, Santa to raksturo šādi: “Tā ir viena no lietām, kas ārzemēs dzīvojošajiem varētu likt domāt – atgriezties, vai nē? Mēs par to ilgi domājām un gatavojāmies, lai vismaz viens no mums var strādāt, ja otram ir grūti atrast darbu. Mēs bijām rēķinājušies, ka tas būs laikietilpīgs process, bet ne tik. Neskatoties uz labo izglītību un darba pieredzi, mans vīrs neatrada darbu Latvijā. Viņš šobrīd strādā Igaunijā.” Patlaban ģimene atkal dzīvo starp divām valstīm – Igauniju un Latviju. Santa stāsta: “ Es gribēju piedāvāt labāku dzīves kvalitāti savai meitai. Gribēju, lai viņa pazīst Latviju, šīs valsts kultūru, lai nepazaudē valodu, jo tas man kā latvietei bija svarīgi. Es negribu piekrist tiem, kas saka, ka Latvijā viss ir slikti, nav tāds pabalsts un šāds pabalsts… Tas, protams, ir atkarīgs no tā, ar ko salīdzinām. Mēs salīdzinām ar Meksiku, mums šeit ir labi.”
Santas vīrs Viktors savā komentārā norāda, ka ir apmierināts ar dzīvi Latvijā un Igaunijā. Neskatoties uz bargo ziemu un aukstumu, viņam šeit patīk dzīvot. Valoda sākumā bija šķērslis, bet lēnām arī tas tiek atrisināts. “Cilvēki Latvijā ir vēsāki, bet tas ir atkarīgs no personas un vecuma,” Viktors vērtē.
