Samanta Cvetkova ar draugu un mazo meitu jūlijā no Anglijas pārceļas uz dzīvi Cēsu novadā, Straupes apkārtnē. Viņa gandrīz 5 gadus ir nodzīvojusi Īsthamā (East Ham), bet tad šī gada jūnijā jaunā ģimene nolēma atgriezties Latvijā. Pati Samanta šo rīcību vērtē ar vārdiem: “Ja sirds saka, tad ir jābrauc!”
Aizbrauc mīlestības dēļ
Samantas dzīve līdz prombraukšanai uz Angliju bijusi, galvenokārt, saistīta ar Lēdurgu. Par vēlmi, doties prom no Latvijas, viņa pastāsta: “Katram ir savs, kāpēc viņš aizbrauc, dažiem tā ir nauda, citiem – labākas dzīves meklējumi, kādam varbūt veselības lietas. Manā gadījumā – mīlestība.” Samanta esot pārcēlusies uz Lielbritāniju, jo tur jau esot dzīvojis draugs. Viņa to izdarījusi laikā, kad sācies “šurumburums ar breksitu”. Viss noticis uz karstām pēdām pēdējā vidusskolas gadā. Esot sapratusi, ka, iespējams, vairs nebūšot izvēles braukt vai nebraukt uz Angliju. Pārgājusi uz tālmācības vidusskolu un pārcēlusies pie drauga uz Angliju tieši savā dzimšanas dienā. Viņa saka: “Sākās trakums. Jāmācās – ko, kā un kur dabūt. Grūti bija atrast darbu, ļoti grūti uzsākt mācības. Tāpēc, ka šeit tas ir pilnīgi savādāk nekā mājās. Grūti bija saprast, ko viņi no tevis vēlas. Latvijā mēs esam pieraduši izteikties īsi un skaidri. Bet šeit – jo tu “lej vairāk ūdeni”, jo labāk.”
Samanta stāsta, ka Anglijā panākumu atslēga nebija jaunība un apņēmība. Durvis deguna priekšā bieži vien aizcirtušās. Viņa stāsta: “Nav tā, ka tu atbrauc un te ir laimīgā zeme. Es vīlos daudz reizes. Pēc gada biju gatava braukt atpakaļ, tāpēc, ka nevarēju izturēt, tāpēc, ka nesanāca tā, kā gribēju. Ne skola, ne darbs – šausmīgi. Kā ej, tā visas durvis veras ciet. Bet, kā mēs latvieši sakām, vienmēr, ja aizver durvis, pastāv logs. Arī es tad meklēju logu. Paldies Dievam, es to atradu. Tas bija pēc diviem gadiem.” Samanta esot uzsākusi mācības, lai kļūtu par skolotāju, uzņemta budžeta vietā. Tad pieteikusies strādāt par pirmsskolas skolotāja palīgu. Beigās sanācis tā, ka kļuvusi par galveno menedžeri. Tas noticis mēneša laikā, jo vadītājai paticis, kā Samanta strādā, kā tiecas iegūt izglītību. Darba devēji ļoti nākuši pretī, apmaksājot kursus un dodot brīvdienas. Šobrīd Samanta sapņo par savu skoliņu, kas Latvijā darbotos uz franšīzes pamata, jo ir iepriekšējo darba devēju dotais uzticības kredīts.
Ieguvums, dzīvojot ārzemēs, esot iegūtā bezmaksas izglītība un darba pieredze. Samanta vērtē, ka Latvijā un Anglijā ir darba tirgus atšķirības, pie kurām ir jāpierod. Sākumā tas esot grūti. Samanta stāsta, ka atgriešanos sākusi nopietni apsvērt, kad ārzemēs bija pavadīti vairāk nekā divi gadi. Viņa stāsta: “Sāku domāt – man vajag atpakaļ uz mājām.” Smags trieciens bijusi brāļa aiziešana mūžībā, dzīves zemākais punkts. Tad sapratusi, ka nekas nav svarīgs par ģimeni – ne nauda, ne skola, ne darbs. Jau tad gribējusi atgriezties atpakaļ Latvijā. Bet piekritusi drauga ieteikumam – vēl padzīvot Anglijā, tad skatīties, ko darīt nākotnē. Turpmāk sekojuši gan citi bēdīgi, gan arī priecīgi notikumi. Kad piedzimusi meitiņa, tad abi ar draugu nolēmuši – braucam mājās. Samanta nonākusi pie būtiskas atziņas, ka situācijas un pieredzes, ar kurām nācies saskarties, ne vienmēr ir skaistas un patīkamas. Zaudējums licis pārdomāt dzīvi un izskatīt prioritātes – ģimene ir svarīgākais.
Par notikušo Samanta saka: “Tas ir reāli spontāni. Mēs jau gribējām braukt mājās, tad piebremzējām. Piedzima meitiņa. Mūs neapmierināja veselības aprūpe Anglijā – attieksme pret jaundzimušo, pret māti. Vienā dienā pateicu: “Zini ko, braucam mājās, man pietiek!”” Abi pieķērušies domai, ka ir jābrauc atpakaļ. Latvijā esot vecmāmiņa, kurai jāpalīdz, lauku mājas, kur vienmēr ir darbs.
Par atgriešanos Latvijā Samanta saka: “Ir sarūgtinoši braukt atpakaļ uz mājām, bet no otras puses – patīkami, tāpēc, ka gribas mājās. Ļoti velk atpakaļ. Pietrūkst Ziemassvētku ar īstu egli, trūkst [latviešiem raksturīgā] ēdiena. Mājas ir mājas.”
Starp divām valstīm
Ģimene jau drīzumā būs Latvijā, lai dzīvotu Samantas drauga bērnības mājās. Par atgriešanās izaicinājumiem viņa saka: “Ir grūti visu savākt kopā. Ir daudzas lietas, kuras ir jāpaspēj izdarīt – pārvest mantas, nokārtot dokumentus u.c. Tas viss ir grūti. Tas nav tā kā Latvijā – aizej, izdari, un viss ir gatavs. Anglijā tas prasa mēnešus – ir sarežģīti un laikietilpīgi.”
Samanta stāsta, ka arī Latvijā galvenās grūtības saistītas ar pārcelšanās formalitāšu kārtošanu. Ja atgrieztos tikai divatā ar draugu, būtu mazliet vieglāk. Problēmas rada tas, ka ir jāzina, kas šeit ir vajadzīgs bērnam, kur ir jāiet, lai viņam kaut ko dabūtu. Jāsaprot, kur var griezties pēc palīdzības. Samanta stāsta, ka informācijas apjoms ir milzīgs un nesaprotams. Labi, ka ir bijusi iespēja izmantot Vidzemes remigrācijas koordinatores palīdzību, izdevies sev nepieciešamās lietas noskaidrot.
Šobrīd Samantas ģimenes dzīve norit uz koferiem, par ko viņa pati stāsta: “Ir jautri to visu pieredzēt, bet no otras puses – drausmīgi, jo ir laicīgi jāatsaka visas lietas šeit, Anglijā, lai nedabūtu sodu. Es dzīvoju starp divām valstīm un daudz informācijas. Reizēm man šķiet, ka Latvijā ir vieglāk piekļūt instancēm nekā šeit, Anglijā.”
Kāpēc mocīties svešā valstī, ja tāpat var dzīvot mājās?
Samanta samiernieciski saka: “Lai kur tu būtu, vienmēr būs kādi izaicinājumi, kuri būs jāpārvar, problēmas, ar kurām būs jāsaskaras. Citi domā, ka tālienē ir “medusmaize” un “zelta kalni”, bet reizēm tev nākas vilties arī “medusmaizē”. Tas ir vienkāršots priekšstats, ka ārzemes ir skaistā, laimīgā zeme. Dzīvojot ārzemēs, ir savi “plusi” – gan finansiāli, gan emocionāli. Tu jūties mazāk stresains, jo galva nesāp par finansiālo pusi. Tajā pašā laikā ir citas problēmas, par kurām tev galva sāpēs vairāk nekā par finansēm. Ja to visu sasummē kopā, tad “medusmaize” šeit nesanāk. Sanāk tas pats, kas dzīvojot mājās. Kāpēc man dzīvot un mocīties svešā valstī, ja tāpat tu vari dzīvot mājās?”
Domājot par atgriešanos Latvijā, Samanta atzīst: “Nauda nāk un iet. Novērtējiet to, kas jums ir palicis mājās, novērtējiet ģimeni, ja tā jums ir palikusi, novērtējiet draugus. Ja sirds velk uz mājām, tad brauc mājās! Es domāju, ka ikvienam latvietim, kurš dzīvo šeit, ir prātā pazibējusi doma – varbūt braukt mājās. Lai cik slikti ir gājis [Latvijā], tāpat velk atpakaļ.”
* Publikācijā izmantotas fotogrāfijas no S. Cvetkovas privātā arhīva.
_____
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) un Vidzemes plānošanas reģions realizē funkciju “Diasporas likuma normu īstenošana (Atbalsta pasākums remigrācijas veicināšanai “Reģionālās remigrācijas koordinators”)”.
Papildu informācijai: Inga Madžule, remigrācijas koordinatore Vidzemes plānošanas reģionā, tālr. +371 29374285, remigracija@vidzeme.lv
Informāciju sagatavoja: Zane Kaķe, sabiedrisko attiecību speciāliste Vidzemes plānošanas reģionā, zane.kake@vidzeme.lv
CITAS VIDZEMES REMIGRĀCIJAS ZIŅAS
.
