Linda Vanaga sevi dēvē par vidzemnieci un par savu mājvietu sauc vietu Vidzemes augstienē, netālu no Gaiziņkalna, kur kopj un lolo savu sapņu viensētu. Viņa kopā ar draugu Kasparu Blīgznu palīdz “savest kopā mājas ar to jaunajiem saimniekiem” nekustamo īpašumu aģentūrā “Jumis Lauku viensētas”.
Doties piedzīvojumā
Pirms Linda uzsāka pastāvīgu dzīvi Vidzemē, viņa vairāk nekā sešus gadus dzīvoja un strādāja ārpus Latvijas. Jautāta, kādi bijuši apsvērumi, lai dotos prom no mājām, viņa uzsver, ka tas esot jāstāsta ar vieglumu. Astoņpadsmit gadu vecumā, īsi pirms ekonomiskās krīzes, viņa sāka darboties kā mākleris nekustamo īpašumu biznesā Rīgā, izīrējot dzīvokļus. Linda pastāsta: “Tas bija laiks, kad apkārt viss sāka brukt. “Burbulis” plīsa, un tajā laikā bija aktuāla došanās projām. Ļoti daudzi cilvēki izbrauca (no Latvijas). Manā plānā nebija braukt strādāt un krāt kaut ko. Es gribēju pasauli paskatīties. Es devos piedzīvojumā. Vienā dienā paziņoju savai ģimenei, ka dodos prom.” Linda devās uz Angliju, kur ar latviešu draugu palīdzību atrada dzīvesvietu nelielā pilsētiņā Korbijā. Vēlāk viņa dzīvoja arī Lesterā.
Sarunā Linda atklāj, ka Anglijā strādājusi daudz un dažādus darbus – gan apsveikumu kartiņu noliktavā, gan gaļas produktu ražošanas uzņēmumā. Viņa stāsta: “Viena lieta, ja cilvēkam caur paziņām jau sarunāta darba vieta. Pavisam cits stāsts, ja tev pašam tas darbs ir jāatrod. Tā bija ļoti laba pieredze, kas deva spēju uzdrošināties – staigāt pa aģentūrām, stāstīt par sevi un runāt. Tas arī palīdzēja angļu valodu uzlabot. Anglija man iemācīja arī to, ko nozīmē fiziski strādāt.”
Linda arī atzīmē, ka fiziskā slodze un “atrašanās tur, kur patiesībā nebija jābūt”, mainījušas arī viņas dzīvi, bijis jāsaskaras ar nopietnām veselības problēmām. Viņa stāsta, ka visu, ko nopelnījusi, iztērējusi pie ārstiem Latvijā.
Šo darbu viņa esot nomainījusi un strādājusi par kvalitātes kontrolieri gan šokolādei, gan mašīnu detaļām, ledusskapjiem un zīmolu apaviem. Daudzviet kļuvusi arī par komandu vadītāju. Runājot par savu darba pieredzi, viņa arī atzīst: “Tas man arī ir ļoti daudz ko iemācījis – principā, pievērst uzmanību detaļām.
Tas ir tas, ko es arī šobrīd daru ar mājām. Apskatot jaunas mājas, es pievēršu uzmanību detaļām – vai nav nekas slēpts, jo es vēlos, lai jaunie īpašnieki redz arī mīnusus, ja tādi ir, un paši pieņemtu lēmumu, vai tiks ar to galā.”
Par tā laika vidi un cilvēkiem apkārt Linda stāsta, ka viņai bijis vieglāk komunicēt un uzturēt attiecības ar angļiem nekā ar latviešiem vai poļiem. Visās vietās, kur viņa dzīvojusi, mēģinājusi pavadīt laiku ar ceļotājiem. Jo daudz bijis tādu cilvēku, kuri ir ieradušies uz brīdi, lai nopelnītu naudu, un tad ceļotu tālāk. Arī pati, esot Anglijā, viņa to krustu šķērsu izbraukājusi, kā arī paceļojusi ārpus tās. Daudzreiz apskatījusi Velsu, Skotiju. Viena no Anglijas priekšrocībām bijusi, ka tur ir ļoti lētas lidmašīnu biļetes, un varējis aizlidot jebkur. Pabijusi Spānijā un Portugālē, tāpat Islandē.
Jautāta par to, kas pēc sešu gadu dzīves tomēr pamudinājis atgriezties Latvijā, Linda pastāsta: “Es biju atbraukusi brīvdienās (uz Latviju) un tad jau es sapratu, ka kaut kas nav. Ne tā nauda, ne tā alga – tam vairs nav vērtības. Es aizbraucu uz laukiem, man bija atbraukuši draugi ciemos, un sapratu, ka vēlos lidot atpakaļ dienu vēlāk. Es tā arī izdarīju. Aizlidoju atpakaļ, biju tikko izšķīrusies no sava puiša un pārcēlusies dzīvot uz mazu istabiņu. Aizgāju uz darbu, un man pateica, ka es esmu atlaista, jo esmu nokavējusi vienu dienu. Man vienu brīdi likās, ka manai pasaulei ir pamati sašķobījušies.” Linda atklāti stāsta, ka iepriekš nemaz neesot bijusi doma atgriezties, tāpēc brīvdienas Latvijā pavadījusi ar vērienu. Atklājusi, ka makā vairs ir tikai 5 mārciņas, un secinājusi, ka nu nāksies atkal sākt visu no pašas apakšas ar aģentūrām vai sākt dzīvi citā vietā. Bet piezvanījis draugs no Islandes, kurš, uzzinot par notikušo, nopircis Lindai lidmašīnas biļeti uz Latviju. Linda turpina: “Es sēžu un domāju – man ir biļete, bet nav naudas. Kā tikt uz lidostu, jo, ja kāds ved, jāmaksā 30 mārciņas. Un es kārtoju mantas un atrodu momentloterijas kartiņu. Nokasu, tur ir 2 mārciņas. Man tāpat nav ko zaudēt. Pie mājas bija kiosks – iedodu to kartiņu un paņemu jaunu vietā. Un tur 40 mārciņu laimests. Man ir 30 mārciņas, lai tiktu uz lidostu, un 10 mārciņas, ar kurām Latvijā sākt jaunu dzīvi no nulles.”
Linda savu atgriešanos un iedzīvošanos atkal Latvijā arī sauc par piedzīvojumu. Atgriežoties svarīgs bijis ģimenes un draugu, kuri arī jau bija atgriezušies Latvijā, atbalsts. Atbraucot atpakaļ, neesot bijis divu domu – skaidrs bijis tas, ka viņa atkal tirgos īpašumus. Sākums neesot bijis viegls, jo bijis atrasts no tā, kā Latvijā notiek lietas. Nācies saskarties arī ar negatīvu cilvēku attieksmi un nosodījumu, jo māklerus Latvijā nosoda, nemaz neiedziļinoties tajā, ko un kā viņi dara. Šobrīd gan situācija ir jūtami uzlabojusies. Linda secina, ka, iespējams, esot iemācījusies vairs nepievērst negatīvajam uzmanību. Katrā ziņā viņa savu darbu darot no sirds, un šobrīd no starpniecības pāriet uz lauku īpašumu attīstīšanu un labiekārtošanu jeb pamestu māju atmodināšanu.
Pēc pārcelšanās līdz pirmajam darījumam esot pagājuši pāris mēneši, un esot bijusi jau doma padoties. Tā bijusi izturības pārbaude, kas devusi milzu pieredzi. Bet tas bija sīkums, jo viņa bijusi mājās. Linda Latvijā jau ir sešus gadus.
Lauku viensētas rada piepildījumu
Jautāju: “Kā atradi savu aicinājumu – nevis tikai pārdot īpašumus, bet “savest māju kopā ar tās jaunajiem saimniekiem””? Linda pastāsta: “Jau Anglijā man parādījās sajūta, ka es gribu savu lauku māju un vākt zāļu tējas. Iespējams, ka tas mani arī atsauca uz šejieni atpakaļ.” Viņa turpina: “Es ieraudzīju SS.LV sludinājumu, ka Madonas novadā, meža vidū tirgo māju, un es sapratu, ka es varu to māju pārdot. Es piezvanīju saimniekam un teicu, ka es varu palīdzēt pārdot. Beigās vēl izrādījās, ka tas ir pazīstams cilvēks. Un es to māju pārdevu divu dienu laikā. Es sapratu – šis ir tas, kas man dod piepildījumu, nevis dzīvokļu pārdošana Rīgā. Tieši lauku viensētas. Tad es paskatījos apkārt un sapratu, ka šajā lauciņā Latvijā neviens īsti neko nedara. Bija sajūta, ka cilvēkiem ir pazudusi ticība laukiem. Laukos nekā nav, laukos visi ir aizbraukuši – standartfrāzes, kas visur tika bārstītas. Es arī tam noticēju. Tāpēc pirmais “Jumis” izjuka, jo tie cilvēki, ar kuriem man bija komandiņa, teica, ka tas nav viņu, ka viņi nebrauks 150 km, lai parādītu īpašumu.”
Viss noticis soli pa solim. Kad kārtoti dokumenti sava uzņēmuma “Jumis Lauku viensētas” dibināšanai, Linda teikusi: “Jūs redzēsiet, ka pienāks brīdis, kad lauku īpašumi būs ekskluzīva lieta.” Viņa stāsta, ka ir daudz latviešu, kuri nenovērtējot savu amatnieku prasmes, savas guļbūves. Bet cilvēki no Itālijas, Francijas, Ķīnas tās pērkot par lielu naudu un vedot prom, jo simtgadīgam kokam ir milzīga vērtība pasaulē. “Diemžēl mūsu viensētas nav neizsmeļams resurss, tāpēc mēs ļoti priecājamies par katru māju, kurai esam atraduši saimnieku, un, bieži braucot tām garām, redzam, ka tās ir vai tiek atjaunotas. Gandarījuma sajūta ir dzinulis šo visu turpināt. Tā ir ekskluzīva iespēja, ka mums vēl ir viensētas, kuras atjaunot. Tu dzīvo savā tīrā vidē un tev ir māja, kur elpot,” secina Linda.
Lai arī uzņēmums “Jumis Lauku viensētas” nedarbojas tikai Vidzemē, tomēr Vidzeme esot tā vieta, kur Lindai visvairāk patīk strādāt, kur esot vismīļāk. Pieprasījums pēc lauku viensētām šobrīd esot milzīgs, tikai piedāvājums esot mazāks nekā bijis pirms pāris gadiem. Interesi par viensētām ietekmējusi arī pandēmija. Klienti, kas ir bijuši, teikuši: “Ir pienācis tas brīdis, kad tu dzīvo tajā kastītē un tā kastīte sāk spiest tevi nost, jo tu vairs nevari brīvi iet pavadīt laiku tur, kur pirms tam. Tu esi spiests pavadīt laiku tajās četrās sienās.” Cilvēki esot sākuši saprast un novērtēt, ko sniedz daba un lauki. Ko sniedz dabas enerģija, kad tev ir sava siltumnīca vai dārzs. Tikai tagad cilvēki sākot saprast, kā ir tad, kad tu pats vari noteikt savus ikdienas apstākļus. Un vienīgais, kas tavu ritmu vai plānus var ietekmēt, tie ir laikapstākļi. “Tad, kad tu dzīvo mierā, tad tu vairs nejūti arī pandēmiju, nejūti stresa vibrāciju. Tu esi pats ar savu ģimeni, te ir mežs, pļavas, tu vāc augus, strādā no mājām. Baigi forši!” saka Linda.
Vidzeme – mīļākā vieta
Savu māju Linda kopā ar draugu Kasparu esot atraduši vēl pirms pandēmijas. Viņa stāsta: “Mēs esam bijuši ļoti, ļoti daudzās lauku viensētās. Viens brīdis bija tāds, ka es teicu Kasparam: “Mums vajag lauku māju. Es gribu dzīvot laukos”. Un mēs sākām iet pārgājienos. “Vilka” mūs uz Vidzemi, jo mēs abi esam no šejienes. Gaiziņš tepat. Ļoti skaistas ainaviskas vietas.” Linda turpina par pirmo satikšanos ar savu māju: “Mēs nākam cauri mežam, un pēkšņi paveras tāda pļava, klētis, šķūņi un guļbaļķu māja, dīķis… Mēs abi apstājāmies, jo šķiet, ka elpa apstājas. Un mēs saskatījāmies. Man sāka birt asaras, manam puisim sāka birt asaras. Un tad es pirmo reizi sapratu, kas ir tas, ko tie cilvēki meklē lauku mājās. Tas ir tas “klikšķis”. Tā saprašana, ka tu esi atradis savu vietu. Te tu vari dzīt saknes. Mēs sapratām, ka te ir mūsu vieta. [..] vieta atsauca mūs un tu notici tai vietai. Tas nekas, ka nav skaisti sakopts īpašums uz sudraba paplātes. To pirmo pusgadu mēs kopām tikai ārpusi. Tajā brīdī, kad šo vietu atradām, mums nebija tā, ka – “pilnas kabatas ar naudu” un tu vari nopirkt savu māju. Bet es to saku arī saviem klientiem un cilvēkiem, kas meklē. Tas, ka jums tajā brīdī nav finanšu, tas nenozīmē, ka jūs nevarat iet un meklēt. Tad, kad tu atrod to savu vietu, tā iedod tik milzīgu jaudu, ko ar prātu nevar saprast, tādu enerģijas resursu un iespējas, ka viss vienkārši sakārtojas. Tiešām – notiek brīnumi, neticamas lietas un tas sakārtojas. Ir jācīnās par savu vietu.” Savā mājā Linda un Kaspars apmetās šī gada janvārī pēc deviņu mēnešu dzīves būdiņā bez ērtībām. Te, kā smejas Linda, esot dzimis teiciens: “Bez ērtībām par vērtībām.”
“Dzīvojot Vidzemē, visvairāk es novērtēju to, ka mums ir ainavas, mums ir “gleznas”, vienkārši fantastiska daba, mums ir tīrs gaiss, pauguri, avoti. Es biju pārsteigta par attieksmi pret jauniem cilvēkiem laukos. Kā mūs uzņēma, kā pašvaldība izturējās, par Madonas biznesa inkubatoru, kurā mēs iestājāmies. Cik daudz ir uzņēmumu, aktīvu cilvēku, jauniešu, kādas ir biznesa idejas. Pašvaldībā nāca pretī un skaidroja lietas. Mums ir 20 hektāru, mēs joprojām mācamies būt laukos,” stāsta Linda.
Vai ārzemēs gūtā pieredze palīdz? Atbildot uz jautājumu, Linda pastāsta: “Man ļoti palīdz angļu valoda, jo par mūsu īpašumiem interesējas daudz ārzemnieku. Noteikti palīdz kvalitātes kontroliera pieredze – pievērst uzmanību detaļām. Dzīve Anglijā mani ir iemācījusi mēģināt atrast kompromisu starp dažādiem cilvēkiem, situācijām. Anglijā bija atšķirīgu tautību cilvēki. Katram no viņiem ir savs temperaments, uzskati par dzīvi. Savest viņus kopā ir liels izaicinājums. No Anglijas man ir palikusi pieredze, kas palīdz saskarē ar cilvēkiem, komunikācijas spēja. Arī ticība sev. Dzīvojot Anglijā, nekad nevarēju iedomāties, ka dzīvošu meža vidū un palīdzēšu “savest mājas kopā ar cilvēkiem”. Noticēt sapnim, noticēt savām sajūtām, uzdrošināties.”
Linda atklāj savu atrasto pieeju lauku īpašumu pārdošanā. “Tie apraksti, ko es lieku pie mājām, tas ir tas, kā tā vieta ar mani runā. Mums komandā ir meitene, ar kuru “runā māja”, viņa ir dekoratore. Es esmu tā, ar kuru “runā vietas”. Es jau tajos sludinājumos dažkārt cenšos ielikt iekšā idejas – ko tur var darīt. Tas ir liels notikums dzīvē, kas, iespējams, notiek pirmo un pēdējo reizi.
Tajā uztraukumā dažkārt ir grūti pamanīt ainavu, ideju vai tās vietas potenciālu. Šobrīd mēs strādājam pie tā, lai jau sākumā cilvēkiem parādītu vietas potenciālu. Jo ļoti daudzi cilvēki ir tādi, kas ienāk nesakoptā īpašumā un nobīstas, ka tur ir ļoti daudz darba.
Šobrīd mēs ejam uz to, ka mēs šo māju jau iedzīvinām, iztīrām, Kaspars izpļauj visas teritorijas, sakopj. Tad cilvēks atnāk un jau redz šīs vietas potenciālu.” Mājas iedzīvināšana esot skaists pasākums – skaudrs, bet laimes piepildīts. Linda turpina: “Mēs vienojāmies, ka mēs šo visu darīsim tik ilgi, kamēr mums būs šīs sajūtas iekšā, piepildījums, ka tu no rīta piecelies un tu ar sirdi mīli to, ko tu dari, un tu gribi to darīt.”
Linda saka: “Galvenais, ko es cilvēkiem mācu – ja tu dodies uz turieni, kur jau ir māja, tev pret to vietu ir jāizturas ar milzīgu cieņu. Ja tu pats uzcel savu māju, tu vari darīt, kā tu gribi. Bet, ja tu ienāc vietā, kur kādreiz bijuši saimnieki, tev jāveido cieņpilns dialogs ar vietu. Novērtējot ieguldīto darbu, veidojas brīnišķīga sadarbība ar māju.”
Lindas vēlējums tiem, kuri domā par atgriešanos Latvijā, ir – “lai viņi vairāk klausās savās sajūtās nevis apkārtējos viedokļos”. “Es jau sen zināju, ka man jābrauc atpakaļ, bet kaut kā tā komforta zona, nauda un viss pārējais, to sajūtu, ka tu gribi atpakaļ, spiež nost. Ja ilgstoši šo sajūtu nospiež, parādās visādas veselības problēmas. Neticami skaistu dzīvi var piedzīvot, ja tu uzdrošinies, notici sev un sadzirdi savas sajūtas un brauc mājās!” viņa saka.
Visas rakstā izmantotās fotogrāfijas – no Lindas Vanagas privātā arhīva.
***
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) un Vidzemes plānošanas reģions realizē funkciju “Diasporas likuma normu īstenošana (Atbalsta pasākums remigrācijas veicināšanai “Reģionālās remigrācijas koordinators”)”.
Informāciju sagatavoja: Zane Kaķe, sabiedrisko attiecību speciāliste Vidzemes plānošanas reģionā, zane.kake@vidzeme.lv.
