Mārīte Damašeka (Damaschek) divdesmit gadus dzīvoja Vācijā, bet pagājušā gada augustā atgriezās dzimtajā Rankā. Viņa sapņo par iespēju atvērt savu masāžas salonu, lai praktizētu Lomi-Lomi (havajiešu masāža), kā arī citas eksotiskas masāžas, un pasniegt jogas nodarbības. Mārīte pastāsta: “Sanācis tā, ka liktenis mani ir atvedis atpakaļ uz Latviju, vismaz pašlaik.” Viņa turpina: “Esmu tagad savā dzimtajā vietā, kur esmu izaugusi, staigājusi pa ballītēm […]. Man šeit ļoti patīk – mežs, ogas, sēnes, dārzs.”
Iemācīties valodu un braukt atpakaļ
Mārīte augusi Rankā, Gulbenes novadā, kur mācījusies Rankas pamatskolā. Vēlāk devusies uz Smilteni, lai mācītos Smiltenes vidusskolā.
Tālāk viņa vēlējusies studēt Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē par vācu valodas skolotāju un tulkotāju, bet nevarējusi to darīt finansiālu apsvērumu dēļ. Mārīte pabeigusi Rīgas Tūrisma skolu (tehnikumu), kur ieguvusi viesnīcu servisa darbinieka izglītību.
Tad strādājusi vācu “Jever Bistro” Rīgā, bet pēc tam diezgan ātri devusies projām uz Vāciju, lai strādātu par auklīti. Viņa nokļuvusi skaistajā Bavārijā tieši pie Kīmezera. Iemesls aizbraukšanai uz Vāciju bija vēlme vēl labāk iemācīties vācu valodu, tad braukt atpakaļ uz Latviju un vēlreiz stāties Universitātē.
Taču iznācis tā, ka mītnesvietā viņai ļoti paticis. Ģimenei, kurā Mārīte strādājusi par auklīti, piederējis restorāns.
Viņai ticis piedāvāts darbs virtuvē par pavāru.
Tā tur esot palikusi. Vēlāk sākusi strādāt par viesmīli. Mārīte ne vienu vien reizi strādājusi arī lielajos un pazīstamajos Bavārijas alus svētkos Oktoberfest.
Par to, kā atradusi savu aicinājumu – jogu, Mārīte pastāsta: “Tas bija ļoti smags laiks. Es nezinu, vai kāds var iedomāties to, ko nozīmē strādāt lielā alus dārzā pie Kīmezera vasarā… Stress un tas, kas tiek prasīts no tevis, ir diezgan nesalīdzināms ar to, kā ir Latvijā. Vasarās, sevišķi jūlijā un augustā, strādājām no deviņiem rītā līdz vienpadsmitiem, divpadsmitiem vakarā. Es meklēju, ar ko izlīdzināt un noņemt stresu.
Satiku vienu ļoti labu skolotāju. Viņa bija no Tunisijas, un viņai bija savi kursi. Skolotājai jau bija gandrīz 70 gadi, un viņa to jogas “sēklu manī iesēja”. Un tā sāka augt. Jutu, ka man šī prasme palīdz gan fiziski, gan psihiski atbrīvoties no stresa, labi mugurai un priekš koncentrēšanās.
Tad es nolēmu doties uz to pašu skolu Indijā, Goa, kur skolotāja mācījusies.” Mārīte tur apguvusi Aštanga jogu. Vēlāk gan strādājusi par viesmīli, gan brīvajā laikā piedāvājusi savas jogas nodarbības. Viņa stāsta: “Ja tu sāc ar jogu, filozofiju, tad vēl gribas iemācīties masēt.
Es Minhenē satiku arī Kahuna Bodywork (Kahuna – havajiešu dziednieks).
Ar masāžu, ar pieskārienu un ēteriskajām eļļām var daudz ko paveikt, dziedināt.” Mārīte Vācijā sākusi piedāvāt arī Lomi-Lomi masāžu, klasisko, karsto akmeņu un ājūrvēdas ārstniecisko masāžu.
Dzīvojot Vācijā, varējusi arī daudz ceļot. Mārīte smejoties saka: “Esmu no tiem, kurus neinteresē jauna mašīna, trīs jaunas somas, trīs jauni kurpju pāri. Visu naudu esmu investējusi, mācoties tālāk, arī jogai, masāžām.” Par lielajos alus un citos svētkos, kur strādājusi par viesmīli, nopelnīto naudu, viņa izbraukājusi visu pasauli. Bijusi Kanādā, Jaunzēlandē, Austrālijā, ciemojusies Āzijā, Taizemē, Ēģiptē, Botsvānā un Namībijā. Ceļojot Mārīte iemācījusies arī angļu valodu. Te Mārīte piebilst: “Galvenais, ko varu ieteikt jauniešiem, kas brauc uz Angliju, Franciju, Vāciju, – lai tu integrētos valstī, ir jāmācās [valsts] valoda. Bez valodas Tev ir mazāk iespēju. Tevi tā neakceptē.” Neskatoties uz to, ka bijis iespējams ceļot pa visu plašo pasauli, Mārīte katru gadu braukusi uz Latviju, saglabājot saikni ar savu ģimeni un draugiem Latvijā.
Tepat aiz loga – Gauja
Šobrīd Mārīte velta laiku sev, pavada to dārzā, rūpējas, lai “pagrabs būtu pilns, lai ziemā būtu ko ēst”, kā arī sadarbojas ar brāli, sporta pedagogu Māri Stabiņu, dodas uz “Azimutu” (orientēšanās sacensības),
piedāvājot masāžu mežā, kā arī aicina iepazīt jogu, mainot cilvēku priekšstatus par to, ka tā nav tikai vingrošana.
“Es esmu atgriezusies šeit [Rankā], man tepat aiz loga ir Gauja. Liels dārzs un siltumnīca. Jā, varbūt ir pienācis tas laiks, kad gribas iet trīs soļus lēnāk,” secina Mārīte. Viņa saka: “Man ļoti patīk puķes. Esmu sastādījusi lavandu un rozes.
Vācijā tas nebija iespējams. Vācijā man bija maziņš dārziņš, bet nevis tādā plašumā. To es ļoti novērtēju.”
Jautāta par apsvērumiem atgriezties, Mārīte saka, ka tas esot privātu iemeslu dēļ. Šobrīd viņa ļoti novērtē draugu un radinieku atbalstu, kamēr vēl nav iespējams īstenot sapni par savu biznesu.
Mārīte salīdzina, ka Latvijā, atšķirībā no Vācijas, mazajiem uzņēmējiem nav nemaz tik viegli uzsākt savu darbību – esot daudz grūtāk nekā Vācijā nodokļu ziņā. Arī daudz stingrāk.
Tomēr Mārīte piebilst: “Ar uzņēmējdarbību ir tā – katrs pats ir savas laimes kalējs. Un ir jāiet uz priekšu.
Man jau masāža nav vienīgais. Es jau izmācījos arī par Aroma Welness terapeiti – es varu masieriem stāstīt par ēteriskajām eļļām.
Arī pati es strādāju ar ēteriskajām eļļām, un tas ir mans on-line biznesiņš, kas ir ne tikai Latvijā, bet arī starptautiski.”
Uz jautājumu, kas ir tas, ko visvairāk novērtē, dzīvojot Latvijā, Vidzemē – Mārīte atbild: “Tas ir plašums un dabas tuvums. Mūsu meži – tā ir vērtība, kas vēl ir Latvijā. Iespēja būt saskarē ar dabu. Satikšanās ar dzīvniekiem. Pirms dažām dienām man bija “Gaujas dāvana”, kad, [peldoties] Gaujā, pretī peldēja bebrs. Tās ir lietas, kuras es ļoti novērtēju.”
Būt pateicīgam par to, kas tev ir
Domājot par pieredzi, kas iegūta dzīvojot un strādājot ārpus Latvijas, Mārīte pastāsta: “Es skatos uz pasauli ar daudziem varbūt nesaprotamām acīm. Es par daudzām lietām vispār neuztraucos.
Es to varu salīdzināt ar materiālu pieredzi. Ja, piemēram, nopērk jaunu mašīnu, tās vērtība zūd ar katru dienu.
Ja tu esi bijis pasaulē, tu esi ceļojis, pieredzējis, tev ir jauni draugi – tā vērtība, šeit iekšā (rāda uz sevi) ar katru gadu paliek arvien lielāka.
Tas nav salīdzināms ar naudu. Atmiņas. Pieredze.” Mārītes dzīves moto esot iet caur pasauli ar smaidu un arī citiem dāvināt smaidus.
Katru dienu būt pateicīgam par to, kas tev ir, nevis raudāt par to, kā nav.
Noslēdzot sarunu, Mārīte atklāti stāsta, ka tas esot bijis liels izaicinājums – braukt atpakaļ. “No savas pieredzes varu teikt, lai nepazūd saite ar Latviju, ar Latvijas draugiem. Jo nekad nevar zināt, kā ir tad, kad pēc tam tu brauc atpakaļ, bet tu stāvi viens pats un tev te nav neviena. Es vienmēr centos to saikni turēt gan ar saviem ģimenes locekļiem, gan ar draugiem,” viņa piebilst.
Visas rakstā izmantotās fotogrāfijas – no Mārītes Damašekas privātā arhīva.
***
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) un Vidzemes plānošanas reģions realizē funkciju “Diasporas likuma normu īstenošana (Atbalsta pasākums remigrācijas veicināšanai “Reģionālās remigrācijas koordinators”)”.
Informāciju sagatavoja: Zane Kaķe, sabiedrisko attiecību speciāliste Vidzemes plānošanas reģionā, zane.kake@vidzeme.lv.
