Aigars Lauzis, pieredzējis urbānais dizainers un ainavu arhitekts, kura kaislība ir produktu dizains, ir harizmātiska personība, kas spēj ar savām idejām pārsteigt un aizraut. Pēc desmit gadu prombūtnes, kuras laikā Aigars gan mācījās, strādāja daudzviet plašajā pasaulē, gan ceļoja ar divriteni no Londonas līdz Tokijai, 2017. gadā viņš atgriezās Latvijā, savas dzimtas mājās “Zeltiņos”, Smiltenes novadā. Aigara plānos ir drosmīgas ieceres, bet šobrīd visi spēki tiek veltīti elektro veloamfībijas “Z-TRITON” (uzņēmums “ZELTINI”) ražošanas uzsākšanai. Viņš secina: “Ir izaicinājumi, bet patiešām ir okei. Tagad, atskatoties atpakaļ, izrādās, ka tam, ko mēs darām ar “Z-TRITON”, Latvija ir laba vieta.”
Projektēt, uzzināt un mācīties
Par savu izvēli doties prom no Latvijas, Aigars stāsta: “Divus gadus pastrādāju Latvijā, biju pabeidzis Latvijas Lauksaimniecības universitāti [ainavu arhitektūru] un studējis Zviedrijā. Man bija ambīcija projektēt kaut ko ļoti nozīmīgu un lielu. Tur nebija nekāda sakara ar “audziņiem un dārziņiem”. Runa ir par visu ārtelpu, kas cilvēkiem ir svarīga. Vēl bija “treknie gadi”, 2007. gads, vinnēju visādos starptautiskos konkursos. Bet sapratu, ka man ir jāiegūst pieredze ārpus Latvijas, un tad jāatgriežas.” Aigars atzīst, ka jau no pirmā aizbraukšanas brīža esot zinājis, ka agri vai vēlu atgriezīsies. Viņa promdošanās stāsts vairāk bijis par pieredzes uzkrāšanu. “Vēlme bija projektēt, uzzināt un mācīties.” Londonā studējis urbāno dizainu – pilsētplānošanu prestižajā Bartleta Arhitektūras skolā, kuru beidzis ar izcilību. 2009. gadā, kad bija krīze, atsācis darboties ainavu arhitektūrā. Strādājis slavenas amerikāņu ainavu arhitektes Martas Švarcas (Martha Schwartz) birojā Londonā, realizējot atbildīgus projektus Dienvidkorejā, Ķīnā, Indonēzijā un citur. Aigars atklāti stāsta par atziņām, kuras ieguvis sešus gadus dzīvojot un strādājot Londonā: “Kādā brīdī atdūros pret “sienu”. Tu kā ambiciozs dizainers, kurš grib radīt kaut ko unikālu, vienmēr esi saspiests “skrūvspīlēs”, jo nevari realizēt to, kas tev liekas būtu atbilstošs tiem cilvēkiem, tai vietai, pilsētai. Es nekad neguvu īstu baudu no ainavu arhitektūras, pilsētplānošanas, pat projektējot lielās salās Indonēzijā. Vienmēr jau bija doma, ka vajag darīt un projektēt pašam kaut ko savu. Tāpēc es arī devos ceļojumā.”
Izzināt “Sprīdīša momentu”
Aigars atklāj: “Biju sācis iet uz filozofijas skolu un izgāju vienu retrītu. Tajā laikā man bija 32 gadi un es sapratu, ka kaut kas nav okei. Londonā biju sasniedzis to, ko es biju izdomājis, ka gribu sasniegt, nu vajadzēja vēl kaut ko lielāku.” Esot bijis jāizzina tas “Sprīdīša moments”, jāatrod savs garīgums, jāsaprot – kāpēc un kā. Stāstot par savu ceļojumu un nonākšanu līdz amfībijām, Aigars saka: ”Es sapratu, ka gribu kaut kādu savu lietu. Amsterdamā es paliku uz astoņmetrīgas laivas un apjēdzu, ka tagad ar manu dzīvi viss ir kārtībā. Es sapratu, ka šī ir mana lieta. Amfībijas un laivas mani ārkārtīgi fascinē.” Tālāk nokļuvis Stambulā, kur strādājis ainavu arhitektu birojā, un reizi nedēļā studējis Stambulas Tehniskajā universitātē jūras arhitektūru un jūras inženieriju, bet pa vakariem zīmējis “savu baržiņu”. Nosaucis to par “HIPPO” (mājaslapā “Z-NOKOMIS”). Tolaik Aigars vēl nedomāja par atgriešanos Latvijā, bet par to, ka dzīvos pašizdomātā un pašbūvētā laivā Rīdženta kanālā Londonā. Tā kā to nebija iespējams uzreiz īstenot, devies tālāk uz Austrumiem.
Aigara ceļojums turpinājās 4 gadus, viņš dzīvoja un strādāja Stambulā, Dubaijā, Singapūrā un Šanhajā. Atbildot uz jautājumu par māju un sakņu sajūtas nozīmi savā dzīvē un atgriešanos Vidzemē, Aigars stāsta: “Māju sajūta ir ļoti svarīga. Es izgāju cauri pilnam “Sprīdīša ciklam”. Es padzīvoju klosteros, biju pilnībā “atidentificējies” no savām saknēm, lai atkal tās atgūtu ar saviem noteikumiem. Man, protams, ļoti svarīgs ir viss senču atstātais mantojums. Tas, kas man ir iedots. Uz tā būvēt ir ļoti forši. To es arī kādā brīdī Mjanmā [Birmā] sapratu. Kāpēc man ko darīt Japānā vai Ķīnā? Es taču to visu varu darīt Latvijā – šeit, kur jau ir visas iestrādes, un viss jau ir sagatavots. Tikai jābrauc un jādara.” Viņš arī atklāj: “Es, protams, šaubījos. Lija [Aigara dzīvesbiedre] bija tā, kas mani iedrošināja sakot: “Aigar, viss taču Latvijā būs kārtībā!”
Lai arī ideja par dzīvošanu un darbošanos “Zeltiņos” esot šķitusi romantiska un iespējama, jo 21. gadsimtā visu var izdarīt attālināti, bijušas arī šaubas. Vai būs kontakti, resursi – fiziski, materiāli, cilvēku, digitāli.
Īstajā vietā
Kopš atgriešanās Latvijā Aigars pamazām attīsta amfībiju produktu sēriju (plānoti 4-5 amfībiju veidi). “Z-TRITON” ir pirmais produkts, kura aizsākums bijis ceļojuma laikā Šanhajā, kur tas tika testēts Aigara dzīvoklī. Veloamfībijā “Z-TRITON” ir apvienotas trīs lietas: laiva, velosipēds un kemperis. Šobrīd ir izveidots “Z-TRITON” pirmais eksemplārs. Galvenais uzdevums ir noslēgt pirmssēklas investīciju ciklu un attīstīt sērijveida izgatavošanu Valmieras ražotnē. Vislielākā interese par “Z-TRITON” esot Ziemeļamerikā un Eiropā. To paredzēts pārdot gan gatavu, gan pašsaliekamu, gan pašbūvējamu. Aigars atklāj, ka veloamfībiju piedāvās arī ceļotājiem īrēt par draudzīgu cenu. Viņš saka: “Šobrīd mums jau ir skaidrs biznesa modelis – kā mēs “Z-TRITON” īrējam, kam tas ir paredzēts, kādu emociju mēs ar to radām, ko mēs ar to pārdodam. Iecere ir darboties globāli, kas nozīmē pamatā eksportu. Tomēr arī tepat Latvijā iznomāt “Z-TRITON” varēs, iespējams, jau šovasar.”
Jautājot par izaicinājumiem vai grūtībām, ar kurām nācies saskarties pēc atgriešanās Latvijā un savas uzņēmējdarbības uzsākšanu, Aigars neslēpj, ka tādas ir vienmēr, bet nevarot teikt, ka būtu bijis kas tāds, kas ļoti būtu “buksējis”. Viņš novērtē, ka pēc atgriešanās bija iespējas saņemt Smiltenes domes finansējumu jaunajiem uzņēmējiem, nozīmīgs ir Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) un Valmieras Biznesa inkubatora, kā arī Lauku atbalsta dienesta un LEADER programmas atbalsts “Abulas lauku partnerības” grantu konkursā. Izmantota arī LIAA inovācijas vaučeru programma. “Z-TRITON” attīstīšanai piesaistītas investīcijas no investoriem Singapūrā, Igaunijā un Latvijā. Tomēr viņš iezīmē arī problēmas. Aigars stāsta: “Diezgan daudz kas [no atbalsta uzņēmējdarbībai] ir pieejams, bet kādā brīdī es sapratu, ka liela daļa no tiem ir atbalsti tā saucamajiem SMeS (mazie un vidējie uzņēmumi). Pašā sākumā, apzinot iespējas kādā no finanšu aizdevumu iestādēm, kā pirmais bija noraidījums, jo biznesa plānā iekļāvām prototipēšanu, R&D jeb tā saucamo produkta izstrādi. Savukārt, ja biznesa plāns paredz ražošanu, visiem saprotamas lietas, tad viss ir kārtībā un ir “zaļā poga”. Tāpēc šajā stadijā mēs vairāk strādājam ar biznesa eņģeļiem (privātie investori), tostarp, no Igaunijas, kur “start-up” (jaunuzņēmumu) ekosistēma ir ļoti attīstīta.” Viņš atklāj arī to, ka, attīstot savu uzņēmumu, jāgrib par 500 procentiem, sarunās jāpārliecina investori. “Jāsakrīt ļoti daudzām lietām. Jābūt produktam, un ideāli, ja ir stāsts. Ceļojumā piedzīvotais man kaut kādā veidā palīdz. Kāpēc produkts ir radies? Tas ir radies caur konkrētu pieredzi. Man pašam ir “bekgraunds” (pamats) dizainā, tāpēc produkts ir tāds, kāds tas ir.”
Aigars dalās savā redzējumā par dzīvošanu vecvectēva īpašumā “Zeltiņos”. Viņš saka: “Te ir seši ar pus hektāru zemes un šeit pats esmu dizainers un pats sev klients. Es vairs neticu lielām pilsētām. Es uzskatu, ka daudzas lietas, ar kurām mēs nodarbojamies, ir 21., 22. gadsimta lietas. Iespējas prototipēt, ražot, dzīvot zaļi. Ne visiem [pasaulē] tas ir. Tas ir tas mūsu lielais dārgums.” Viņa vīzija ir, ka arī ārpus pilsētas var strādāt ar jaunākajām tehnoloģijām, īstenot drosmīgas ieceres. Aigars pats apkopo paveikto sacīdams: “Taisām amfībijas, taisām trakus projektus, kurus pamana.” Lielā vīzija ir “Zeltiņos” izveidot dizaina laboratoriju, veidot kopienu, kur cilvēki brauc, kopā strādā, darbojas.
Aigars stāsta: “Es šobrīd jūtu, ka es esmu īstajā vietā, es daru to, kas man jādara. Es jūtos harmoniski tāpēc, ka daru pareizo lietu. Man ir vieta un augsne, kur pašam realizēt idejas. Tas nenozīmē, ka ir viegli, neizaicinoši, komfortabli. Tieši pretēji – es šobrīd jūtos vismazākajā komforta zonā nekā jebkad esmu juties, jo man ar savu arhitekta pieredzi ir jāvada uzņēmums, jāattīsta produkts, ražošana, jāizveido komanda. Tas viss ir ļoti izaicinoši. Tai pašā laikā atdeve un sajūta ir vislabākā, kāda jebkad ir bijusi. Šeit ir tā skatuve, platforma, kur to realizēt. Noteikti ir brīvāka sajūta, nekā tas būtu Londonā. Varbūt ir mazāk finanšu atbalsta mehānismu, bet ir kas atbalstīs – ģimene, draugi, cilvēki, kuri atbrauks un palīdzēs bez kāda racionāla izskaidrojuma.”
Jautāts par to, vai, viņaprāt, Vidzemei ir priekšrocības attiecībā pret citiem Latvijas reģioniem, Aigars uzsver: “Man grūti iedomāties sevi kaut kur citur nekā Vidzemē. Man cilvēki ir jautājuši: “Aigar, vai tad tu negribēji palikt Nepālā?” Es saku: “Vidzeme ir tā vieta, kur es jūtos visērtāk.”” Viņš novērtē, ka Valmierā, kur notiks “Z-TRITON” ražošana, ir industrijas konteksts un vēsture, ir lielie uzņēmumi. Kā viņš pats stāsta: “Noteikti gribas, lai ir iespēja sadarbības tīklu ar ražotājiem, piegādātājiem izveidot Valmierā. Lai ir “paēdusi” industrija un paēdušas ģimenes, un ir radies jauns produkts, kuru tu vari rādīt cilvēkiem.”
Sarunu noslēdzot, atbildot uz jautājumu par to, ko Aigars varētu ieteikt tiem, kuri domā – braukt vai nebraukt atpakaļ uz dzīvi Latvijā, viņš saka: “Katram ir savs ceļš. Man šķiet, ka ir labi, ja izdara kaut kādu “mājasdarbu” un ir kaut kāda pāreja. Viegli ir teikt – brauciet visi atpakaļ, viss te būs ļoti forši! Vislabāk ir sagatavoties kaut kādām pārmaiņām. Es atbraucu, bet vēl turpināju “braukāt uz projektiem”. Saikne ar manu iepriekšējo darbu bija un ir joprojām. Man nāk piedāvājumi, un, ja es gribētu, es attālināti varētu strādāt pie projektiem. Noteikti nevajag “sadedzināt tiltus” ar iepriekšējo vietu. Un atnākt šeit sākumā kaut “ar vienu kāju” un pamēģināt. Ja ir kāda biznesa ideja, to var sākt attīstīt pat vēl neesot šeit. Tad atbraukt, kad jau kārtīgi “jāuzloka” piedurknes. Es, protams, varu tikai iedrošināt. Man identitāte un piederība ir ļoti svarīga. Mājas ir mājas. Tā sajūta ir daudz savādāka.”
***
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) un Vidzemes plānošanas reģions realizē funkciju “Diasporas likuma normu īstenošana (Atbalsta pasākums remigrācijas veicināšanai “Reģionālās remigrācijas koordinators”)”.
Informāciju sagatavoja: Zane Kaķe, sabiedrisko attiecību speciāliste Vidzemes plānošanas reģionā, zane.kake@vidzeme.lv.
—
