Pirms gadiem četriem Ilze un Bruno Andersoni Dzērbenē atrada vietu, kur nolikt mantas un pārnakšņot guļammaisos uz matracīšiem. Tagad saimniecībā audzē aitas, vistas un gaļas liellopus, kuri “izkopj” mežonīgākās teritorijas, ziemā uzaudzējot biezu vilnu un jūtoties omulīgi arī sniega kupenā.
Izvēle par labu Dzērbenei iekritusi, skatoties attālumu līdz Cēsīm, piebraucamos ceļus, un, vēl bijis svarīgi, lai īpašumā ir saimniecības ēkas. Gribēta bijusi arī lielāka zemes platība, un Ilze skaidro: “Ir tās zemes, kas apkārt mājām bijušas – māja atsevišķi, zeme atsevišķi, un tad var nopirkt tikai māju ar četriem, pieciem hektāriem… 60 hektāri ir tas, ko mums vajag, lai mēs varam saimniekot ar tik daudz govīm, tik daudz aitām, tik daudz vistām, cik mēs gribam, lai varētu pilnībā nākotnē sevi nodrošināt, lai tā ir vienota ekosistēma, kas ir pašpietiekama. Ja būs mazāk, tad tas vairs nebūs efektīvi.”
Bruno uzskata, ka viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēkiem laukos īsti neizdodas iedzīvoties un viņi tomēr pārvācas atpakaļ uz pilsētu, ir tādēļ, ka viņi uz laukiem atnāk ar pilsētnieka skatījumu uz prioritātēm – pirmajos gados visu enerģiju un līdzekļus iegulda skaistā, ērtā mājā un iekoptā pagalmā, dārzā.
“Tad, kad tas viss ir, tad ir beidzies sākuma entuziasms, jāsāk pelnīt nauda ar to, ko tu esi gribējis darīt laukos, bet tam vairs nav ne enerģijas, ne tā sākotnējā maksimālisma, ne arī finansējuma, un tad viss izbeidzas. Tā mēs secinājām, ka māju vēl nebūvēsim, dzīvesvietu nekādu komfortablo netaisīsim, un kaut kādā mērā mums tomēr jāpaliek dzīvot Cēsīs,” Ilze stāsta par lēmumu vispirms ieguldīt saimniecības attīstībā, nevis dzīvojamā mājā.
Pēc gada Bruno bijis atvaļinājums, Andersoni Dzērbenē nodzīvojuši nedēļu, un pa to laiku Ilze, kā pati saka, “tukšo kasti piegāza pilnu ar mājību” tiktāl, ka kļuvis pārāk omulīgi, lai gribētos braukt atpakaļ uz Cēsīm. Tagad jau ir pagājuši vairāk kā trīs gadi, kopš ģimene ir pa īstam laukos.
“Mums nav tās tipiskās, tradicionālās lauku saimniekošanas izpratnes, zināšanas, mēs ņemam nevis no Latvijā zināmām tradīcijām, bet skatāmies, kas šobrīd pasaulē aktuāls, vispārējam konceptam un dzīvesveidam atbilstošs. Ar acīm vaļā uz to, kas šobrīd ir jauns un nestandarta, un tas varbūt dažreiz darbojas krietni efektīvāk, labāk, bet dažreiz, savukārt, neatbilst mūsu laikapstākļiem,” Ilze dalās saimniekošanas noslēpumos.
Visu laiku ir jāmācās, jo bioloģiskās un atjaunojošās saimniekošanas metodes nemitīgi attīstās un iet uz priekšu, jāseko pasaules tendencēm, pašiem jāmeklē uzticami informācijas avoti, jāpērk grāmatas, jo, kā atzīst Ilze – Latvijā pieejamās apmācību programmas īsti netiek līdzi laikam.
Ilze stāsta, ka, neskatoties uz ģimenes pragmatisko pieeju dzīvošanai laukos, ne viss vēl šobrīd ir, kā gribētos: “Jā, protams, vīzijas tika veidotas ar tādu pilsētniecisku skatienu – vairāk vai mazāk tādā formā, kā mēs bijām izdomājuši, nav. Viss ir savādāk. Lielākā lieta – mēs šai mūra ēkai gribējām būvēt otro stāvu, tādu lielāku, plašāku un dzīvojamu, tur augšā taisīt dzīvokļus. Daudz mazu dzīvoklīšu, viens lielāks priekš mums pašiem, pārējos varētu dzīvot cilvēki, kas grib kādu laiku no savas dzīves pavadīt laukos, strādāt, dzīvot, un tad iet savās gaitās atkal tālāk. Bet sapratu, ka tas tā nestrādās.”
Mainījusies arī attieksme pret dzīvi kopumā, domāšanas temps un prioritātes: “Pēc šejienes diviem gadiem mēs sapratām, ka tas ir process – mēs jau neejam uz tādiem mērķiem, mēs ejam uz procesu un tas viss notiek daudz lēnāk, jo pa vidu iemaisās visādi citi dzīves apstākļi. Pilsētā dzīvojot, mums tiešām likās, ka mums ir jāstrādā visu cauru gadu, lai mēs nopelnītu naudu, varētu braukt atvaļinājumā. Atvaļinājums ir tas mērķis, bet ceļš līdz tam- vienalga, kāds. Vienalga, ko mēs ēdam, kā mēs dzīvojam, cik mēs laiku pavadām kopā. Tas nebija tik svarīgi, bet tagad ir pavisam savādāk – mūsu fokusā ir tas, ko mēs ēdam, jo mums garšo ēst, tāpēc mums ir dārzs, tāpēc mums ir pašiem savas vistas, olas. Un tad tas atvaļinājums – viņš kļūst lieks. Pie mums atbrauc atvaļinājumā!”
Dzīve laukos ir diezgan neprognozējama, laika apstākļi vai neparedzēti atgadījumi var izjaukt plānus jebkurā brīdī. Jāprot ātri pārplānot dienu, nedēļu, uztverot to mierīgi, bez panikas. Ilze stāsta par to, kā mainās domāšana un uzsvari, pamazām pārvēršoties lauciniekā: “Ir “crazy” gadījumi: apgāžas traktors, zibens nosper govi, notiek tādas lietas, un tad tu kaut kādā brīdī paliec tāds… es negribu teikt – truls, bet tāds robusts pret to visu. Arī visu, kas ir saistīts ar cilvēkiem, uztver savādāk – kaut kādus grūtumus. Tu paliec tāds īstāks, normālāks, man liekas. Tāds jēdzīgs cilvēks. Jo tas, kādi paliek cilvēki, kad viņi strādā birojā un ņemas par kaut kādām, nezinu, kāpņu telpas tīrīšanām, vēl kaut kādiem sīkumiem, kas ir tādas absolūti uzburtas, liekas problēmas, tad viņi paliek tādi tramīgi, un pazūd cilvēciskā būtība. Mēģina dzīvi kaut kā mainīt un dzīvot baigi pareizi, “super zero-waste”, piemēram. Bet tu saproti, ka viņiem grūti jēgu noķert- kurā brīdī metode sāk dominēt pār jēgu.”
Dzīvesveids maina cilvēku, sīkās drāmas pazūd, bet lielās drāmas tiek izdzīvotas mierīgāk. Nemitīgi jāpiemērojas saimniecības stihijām. Lapsa nokož visus gaiļus, aitas aizbēg, tehnika salūzt, lielā govju mamma Emma sauc, ka vajag jaunu ganību (un Emmai ir pamatīga trompete!), dienas plāni jāmaina un jātaisa jauns aploks. Un tas ir jādara tagad, nevis pēc nedēļas. Viss pieder pie lietas, vienkārši ej un dari.
Ilze, kā pati smejas, var visu. Un, ja tieši šobrīd vēl nevar, tad padomās, iemācīsies, un varēs kā likts! Piemēram – keramika. Izrādot savus darinātos traukus, Ilze stāsta: “Iemācījos, lai mums ikdienā ir trauki no kuriem padzerties, kuros gatavot, uzliet lielo tēju – tie visi ir tādi praktiski lietojami trauki. Mācījos pie podniekiem Dumpjiem, viņi profesionāli darina traukus, un pieeja viņiem ir nopietna, pēta vēsturi, podniecības tradīcijas.”
Lielākā daļa trauku tiek iztirgota un, lai arī par uzņēmējdarbību to īsti nenosauksi, vismaz ieguldīto laiku un materiālu atpelnīt ir gan iespējams, un ieguvums ir prieks un labsajūta, ko saņem, darot to, kas patīk. Peļņa ir dvēselei: “Centrējot māla piku, vēl vairāk jācentrē savas domas. Tas nav tāpat vien”, par podnieka prāta maģiju saka Ilze.
Ir daudz mazo papildus balstu, finanšu tiltu, kas dod drošības sajūtu neveiksmīgākiem brīžiem lielajai saimniekošanai. Ilze stāsta par ģimenes lauku dzīvošanas konceptu: “Mēs sapratām, ka daudz saimniecību strādā ar vienu ieņēmuma avotu, tas ir, viņi audzē tikai liellopus vai viņiem ir tikai dārzi, vai viņiem ir tikai lauku tūrisms. Bet es ziemā varu strādāt ar keramiku, ar šūšanu – pēc izglītības es esmu tekstila ražošanas inženieris. Tās daudzās jomas, kurās mēs balstāmies, veido savā ziņā pašpietiekamu ekosistēmu – esam lielā mērā pasargāti no ārējām nebūšanām. Keramika, šūšana, es arī šad un tad strādāju ar tulkošanu, rakstīšanu. Tie mazie finanšu tiltiņi, patiesībā, izvelk saimniecību gandrīz tikpat labi, kā lielā saimniekošana.”
Ir svarīgi domubiedri, un Andersoniem tādi ir. Ilze priecājas par Zvirgzdiņiem, ar kuriem iepazinusies ļoti vienkāršā veidā: “Čau, es esmu Ilze, un es gribu ar Tevi iepazīties!”. Arī Zvirgzdiņi nesen pārvākušies uz dzīvi laukos. “Kopš tā laika mēs esam ļoti tuvas draudzenes, un mums ir tik ļoti pa ceļam, visas tās mūsu idejas! Lai arī mēs pēc savas būtības citos apstākļos varbūt nebūtu kļuvušas par draudzenēm. Es domāju, šajos apstākļos tas ir vienkārši fantastisks cilvēks, kurš man ir kaimiņos un kurš mani saprot, par tēmām “lauku sievietes dzīve” un “lauku sievietes humors” mums ir daudz, ko pārspriest,” Ilze priecājas par lielo veiksmi.
Ģimene nodarbojas arī ar lauku tūrismu, taču tādu- ne visai tradicionālu. Jautāti par saviesīgu un kultūras pasākumu apmeklēšanu, Andersoni saka “Mēs esam tas pasākums!”. Sabrauc draugi, paziņas, draugu draugi un paziņu paziņas, un tad notiek “Kunterfest”, kam Ilze sniedz skaidrojumu: “Respektīvi, mēs viņiem piešķiram vietiņu šeit, viņi atbrauc un katrs piedalās ar to savu “es”. Vai nu viņi vienkārši ir īpašas personības, vai viņi ir mūziķi, un tad viņi spēlē mūziku. Vai viņi ir podnieki, un vada podnieku meistarklases, vai viņi ir pavāri, un tad notiek pavāru vājprāts, vai viņi ir fotogrāfi un tad no tā visa taps albums. Cilvēki paši veido festivālu. Kādi cilvēki sabrauks, tāds tas festivāls arī būs. Līdz šim ir bijis interesanti.”
Sēta ir nosaukta Pepijas Garzeķes savrupmājas -vistas kājas vārdā “Kunterbunti”. Pepija Garzeķe ir Ilzes bērnības grāmata, kuru viņa zinājusi citēt no viena vāka līdz otram. “Kunterbunt” nozīmē – krāsains, daudzkrāsains. “Tas ir tas, kādi mēs gribam būt, un te nav runa par krāsām kā vizuāli uztveramām krāsām, bet par daudzveidību: par dabas daudzveidību, saimniecisko daudzveidību, cilvēcisko daudzveidību, par toleranci, par pieņemšanu un tādām lietām, kas ir arī viss cits, ne tikai krāsas,” saka Dzērbenes Pepija Garzeķe.
Latvija ir viena no tām retajām zemēm, kurā cilvēks var atļauties gandrīz visu, būt tas, kas viņš ir. Sapņot, skriet kā vāvere ritenī, taisīt mākslu no nekā, iemācīties, ko vēlas, dzīvot dzīvi, kādu grib sev un saviem bērniem – daudzkrāsainu un žiperīgu.
Foto: Ginta Zīverte
Stāstu sagatavoja “Latvijas Lauku forums” sadarbībā ar Vidzemes plānošanas reģionu, stāsts tapis “Apvārsnis 2020” projekta “PoliRural” ietvaros..
Jaunienācēji lauku telpā ir viena no prioritārajām kopienas grupām, kurām šobrīd pievērsta pastiprināta uzmanība. Latvijas lauki iztukšojas un nepieciešamas rīcības, lai ne tikai stiprinātu tās iedzīvotāju grupas, kas tur joprojām mīt, bet radītu labvēlīgu vidi arī jauniem iedzīvotājiem. Vairāk par projektu angļu valodā uzziniet https://polirural.eu/.
