Jaunie uzņēmēji – Oskars un Elvijs – Latvijā atgriezās vairāk kā pirms gada. Būtisks stimuls biznesa uzsākšanai bija dalība Vidzemes plānošanas reģiona uzņēmējdarbības atbalsta grantu konkursā “Atgriešanās atbalsts”, kur viņi ieguva līdzfinansējumu autotransporta servisa izveidei.
Abi ilgu laiku dzīvojuši katrs savā valstī – Oskars 9 gadus dzīvojis Beļģijā, savukārt Elvijs 10 gadus mājojis Īrijā. Pazīstami bijuši jau pirms aizbraukšanas, proti, abi iepazinušies divdesmit gadu vecumā un sapratuši, ka viņus vieno kopīga interese par automašīnām, kas tagad transformējusies kopīgā biznesā.
Aizbrauca uz mēnesi, atgriezās pēc 9 gadiem
Aizbraukt no Latvijas uz tik ilgu laiku neviens no viņiem nebija plānojis. Oskars stāsta, ka sākotnēji uz Beļģiju aizbrauca uz mēnesi ciemos pie brāļa, kurš brauca motokrosā ar blaķeni – bija kantētājs blakus braucējam, kurš, savukārt, strādāja lielā transporta kompānijā jau paaudžu paaudzēs. Brālis Oskaram deva iespēju pastrādāt garāžā, kā pirmo uzdevumu lūdzot nokrāsot mašīnas detaļu, kam sekoja jauni pienākumi. Takā Latvijā tai laikā bija ekonomiskā krīze, tika pieņemts lēmums palikt.
“Dzīve tā iekārtojās, ka plānotā mēneša vietā atgriezos tikai pēc 9 gadiem,” stāsta Oskars, kurš visus šos gadus strādāja lielajā transporta kompānijā “Hendrickx & Zonen”. Vienam no darbiniekiem aizejot pensijā, viņam tika piedāvāts jauns darbs – krāsot smagās mašīnas. “Toreiz paskatījos uz to mašīnu, tā bija griestu augstumā. Pārliecības, ka to varu izdarīt, nebija. Tomēr teicu, ka mēģināšu, jo man nebija ko zaudēt,” atceras Oskars. “Sākumā deva vecākas mašīnas, bet gada laikā jau krāsoju pilnīgi jaunas mašīnas. Paralēli apprecējos, piedzima bērns. Kad mazais pieteicās, sieva aizbrauca atpakaļ uz Latviju. Nopirku Latvijā dzīvokli un bija skaidrs, ka pienāks diena, kad atgriezīšos, tas bija tikai laika jautājums.” Lai gan Oskars jau gadiem runāja par braukšanu atpakaļ, Elvijs, kurš teica, ka atpakaļ nebrauks, jo viss ir labi tāpat, atgriezās Latvijā ātrāk un iedvesmoja atgriezties arī Oskaru. “Es jau piecus gadus braucu atpakaļ,” smejas Oskars. “Beļģijā man bija Latvijas televīzija, sekoju līdzi aktualitātēm, skatījos ziņas. Es esmu patriots. Nemaz negribēju braukt prom no Latvijas, bet Beļģijā redzēju iespējas sevi pilnveidot un arī nopelnīt.”
Savukārt Elvijs uz Īriju sākotnēji braucis pie sievas krustmātes un strādāja dažādus gadījuma darbus, līdz brīdim, kad ar draugu dabūja garāžu, kur varēja sākt darboties ar auto virsbūvju remontu. Īrijā viņš dzīvoja kopā ar sievu un plānoja tur palikt vēl 3 gadus pēc kāzām, taču apstākļi sakārtojās savādāk – “pēc kāzām, atbraucot no ceļojuma, saņēmām vēstuli, ka sešdesmit dienu laikā ir jāizvācas, jo māju pārdod. Reģionā, kurā dzīvojām, ir milzīgas problēmas ar mājokļa atrašanu, tādēļ teicu sievai, ka braucam mājās. Tas viss notika ļoti pēkšņi un neplānoti.”
Ir jāiet un jādara
Elvijs stāsta, ka gan viņa tēvs, gan audžu tēvs šajā jomā ir darbojušies vairāk kā 20 gadus, tādēļ pieļauj iespējamību, ka arī tas atstājis uz viņu iespaidu un no tā iedzimusi interese par automašīnām. “Tas, ka darbs pašam patika un sanāca, bija viens no iemesliem, kādēļ bija skaidrs, ka, atbraucot atpakaļ uz Latviju, neiesim strādāt pie kāda cita, bet paši veidosim savu uzņēmumu.” Arī Oskars piekrīt, ka bija jau skaidrs, ka neies pie kāda garāžā strādāt, bet vēlēsies veidot kaut ko savu.
Atgriežoties Latvijā un sākot jau konkrētāk domāt par savu biznesu, viens no pirmajiem izaicinājumiem bija telpu atrašana – ātri sapratuši, ka paši tās nevar atrast, abi domubiedri gāja uz Cēsu domi pēc palīdzības. Domes darbinieki aizsūtīja pie Remigrācijas koordinatores Vidzemes plānošanas reģionā Ijas Grozas, kura, savukārt, izstāstīja par grantu konkursu. “Viss ļoti veiksmīgi sakrita – bijām tikko atgriezušies un tieši tai gadā tika rīkots pirmais pilotprojekts šim uzņēmēju atbalstam”, stāsta Elvijs. Uzsākot pieteikšanās procesu, jaunie uzņēmēji saskarās ar vairākām problēmām un jau apdomāja iespēju padoties un konkursā nepiedalīties, taču Ija neesot ļāvusi padoties. “Ija teica, ka redz, ka mums ir pareizā domāšana, ir jāiet un jādara. Neļāva mums nolaist rokas. Tā arī izcīnījāmies, bija jāstaigā no vienas iestādes uz otru. Un finālā veiksmīgi tikām pie atbalsta.”
Uzsākot savu biznesu, ir jābūt gatavam uz visu
Vērtējot šādu konkursu un projektu nozīmi, abi piekrīt, ka tādi ir nepieciešami, lai gan iegūstamās summas parasti nenodrošina visu nepieciešamo finansējumu, bet kalpo kā līdzfinansējums paša ieguldījumiem. “Ja grib uzsākt biznesu no nulles, tad tas ir tikai mazs procents no kopējās summas, bet tas joprojām ir liels atbalsts un noteikti palīdz noturēt fokusu uz savu mērķi un ātrāk to sasniegt”, pārdomās dalās Oskars. Jaunie uzņēmēji atzīst, ka divatā veidot biznesu ir vieglāk, kā darot to vienam pašam. Izdevumu apjoms viennozīmīgi atkarīgs no biznesa, bet svarīga loma, īpaši sākuma procesā, ir pazīstamajiem, kurus var piesaistīt. “Mēs nācām jau ar pamatu uzņēmumam, jo abi bijām gadiem pirkuši savus instrumentus, ierīces. Kaut kas arī no tēviem, vecmeistariem, kā saka, dabūts. Tagad jau atkal ir daudz lietas, ko varam uzskaitīt, kas ir nepieciešamas,” stāsta Elvijs.
Par spīti nepārtraukti nepieciešamajiem ieguldījumiem biznesā – neviens no viņiem savu izvēli atgriezties Latvijā un veidot savu biznesu nenožēlo. Abi gan atzīst, ka, uzsākot savu biznesu, ir jābūt gatavam uz visu. Pirmā gada laikā trakākā pieredze bijusi, kad bija jāstrādā līdz sešiem rītā, lai varētu laicīgi nodot klientam mašīnu. Tāpat ir ieguldījuši daudz savus līdzekļus, pārdevuši savu kustamo un nekustamo mantu. Ar pārliecību par to, ko dara. “Mēs jau abi to darām gadiem, zinām, ko varam,” pārliecinošo gājienu uz savu biznesu komentē Elvijs. “Zinām arī apkārtējos uzņēmējus, kuri darbojas tai pat sfērā, zinām kvalitāti un piedāvātos pakalpojumus. Sapratām, ka, ja esi darītājs, tad šeit var strādāt un dzīvot! Un prasīt par to tieši tikpat naudu kā tur – Īrijā vai Beļģijā.”
Tiesa, labus darbiniekus atrast ir grūti, tādēļ abi joprojām darbojas divatā, lai gan pēc darbu apjoma būtu nepieciešams vēl kāds palīgs.
Lielākais izaicinājums esot atrast darbinieku, kurš tiešām labi strādātu, nevis sēdētu telefonā, saņemot par to 30-50 eiro dienā.
Oskars norāda, ka sagādnieku būtu vieglāk atrast kā vēl vienu meistaru, bet tādu vēl abi nav atraduši: “Brīžiem citādi sanāk tā, ka viens no mums pus dienu braukā apkārt, pērkot krāsas un citas lietas.
Atbrauc atpakaļ un secini, ka kaut kas ir iedots vai nopirkts nepareizi, brauc atpakaļ uz veikalu mainīt.
Beigās sanāk tikai dienas otrajā pusē uzvilkt darba drēbes un ķerties klāt darbiem.
Bet arī šādam darbiniekam jābūt zinošam, jo mums ir ļoti svarīga kvalitāte.”
Arī ārzemēs neko par velti nedod
Tiem, kuri saka, ka Latvijā viss ir slikti un nav nekādu iespēju, puiši saka, ka tā ir pašu izvēle – arī ārzemēs neko tāpat vien par velti nedod. Elvijs norāda, ka dzīvojot Īrijā kopā ar ģimeni izdevumi un ienākumi kopumā sanāk aptuveni tādi paši, neko iekrāt īsti nav iespējams, ja ir labs dzīvoklis vai māja, mašīna un citi ikdienas tēriņi. “Uz ārzemēm aizbrauc un iet strādāt siltumnīcās, fabrikās. Nekas prestižs jau tas nav. Bet ir cilvēki, kuri tādos apstākļos ir laimīgi, galvenais, ka ir noteikta mēnešalga un var par to nedomāt,” stāsta Elvijs. Abi norāda, ka ir gadījumi, kad cilvēks pirms tam ir dzīvojis tikai dziļos Latvijas laukos un, no turienes aizbraucot uz ārzemēm, paveras iespējas, kādas līdz šim nav redzētas un rodas iespaids, ka Latvijā tas nav iespējams, lai gan patiesībā bieži vien to nosaka atrašanās vieta un skats uz situāciju. Oskars gan atzīst, ka, ja būtu viens pats, nav pārliecināts par biznesa rezultātiem, atzīstot, ka noteikti būtu daudz grūtāk.
