Inese Driņina, enerģiska un mērķtiecīga alūksniete, kopā ar ģimeni pirms trim gadiem atgriezās dzimtajā pilsētā no Spānijas. Viņa bija nodzīvojusi 12 gadus Barselonā un citviet Spānijā. Atgriežoties Latvijā, Ziemeļvidzemes pērlē Alūksnē, Inese īstenoja ārzemēs aizgūtu ideju. Viņa izveidoja un attīstīja savu mīksto virsmu ķīmiskās tīrīšanas servisu “Tīri Jums”.
Jauni piedzīvojumi, jaunas pieredzes
Ineses dzīve pirms došanās prom no Latvijas 2006. gadā vienmēr bijusi saistīta ar Alūksni. Viņa tur dzīvojusi, mācījusies, strādājusi viesmīlības nozarē. Kā jau daudziem jauniešiem viņai bijusi vēlme pēc jauniem piedzīvojumiem, jaunas pieredzes. Inese stāsta: “Bija tieši tas brīdis, kad ļoti daudzi latvieši brauca uz Īriju strādāt. Arī es gribēju aizbraukt uz Īriju, bet nesanāca. Tad man nāca iespēja aizbraukt uz Spāniju, ko es labprāt izmantoju. Tas bija praktiski viens zvans. Man jautāja: “Vai tu gribētu braukt uz Spāniju strādāt?” Atbildēju : “Jā!” Pat neapdomājot aizbraucu.”
Inese pastāsta, ka Spānijā nonākusi bez valodas zināšanām, apmetusies Monzón (Monsona) pilsētā Huesca (Veskas) provincē, tad iekārtojusies darbā par viesmīļa palīgu kādā restorānā kalnos, pavisam mazā ciematiņā. Viņa atklāj, ka tur nostrādājusi trīs mēnešus, un tas bijis pirmais rūdījums. Inese stāsta: “Strādāju sešas dienas nedēļā pa desmit stundām. Pamazām iekārtojos. Bet sapratu, ja nav valodas, tu nemāki sevi aizstāvēt, visu laiku jābūt uzmanīgam. Jādomā, jo tur ir citi uzskati, cita kultūra.”
Par pirmo uzturēšanās laiku Spānijā Inese izstāsta: “Nebija viegli. Svešā vidē viss ir citādi – kā cilvēki runā, kā komunicē, kā ir saorganizēts darbs.
Bija daudz tāda, kam bija jākāpj pāri.” Tajā pašā laikā viņa saka: “Ir daudz, ko tu ieraugi, un sāc salīdzināt.
Piemēra
m, cilvēku attieksme vienam pret otru. Mēs, teiksim tā, esam vienmēr īgni, sadrūmuši, pārņemti ar savām rūpēm.
Bet, kad tu esi Spānijā, tu ieej veikalā, tev [nepazīstams cilvēks] saka: “Jā, Skaistulīt, tu šodien lieliski izskaties!” Tu sāc smaidīt, komplimenti birst. Tā attieksme ļoti uzrunā.”
Vēl strādājot restorānā kalnos, Inese iepazinusies ar savu vīru un nokļuvusi Barselonā. Inese stāsta, ka tur atradusi darbu un sākusi strādāt aģentūrā, kas piedāvā profesionālu komandu izbraukuma banketos. Kā secina Inese: “Ja tu gribi strādāt, tu jebkur atradīsi darbu. Lai kā arī nebūtu, ir tikai jāiet uz priekšu.” Pēc gada Inese uzrunāta darbam citā viesmīlības uzņēmumā, kur nostrādājusi par viesmīli deviņus gadus. Iznācis apkalpot arī svinības augstdzimušajiem – baroniem, grāfiem. Viņa saka: “Es biju ļoti apmierināta ar savu darba vietu. Viss mainījās, kad mūsu ģimenē, mūsu dzīvē ienāca bērni. Līdz tam nebija doma braukt uz Latviju. Priekš kam? Ir labi tāpat, kā ir.”
Vērtību maiņa
Jautāta par apsvērumiem par labu braukšanai uz Latviju, Inese saka: “Kad dzīvē ienāk bērni, tev mainās visa vērtību skala. Mēs jau pirms bērnu ienākšanas ar vīru domājām, ka Barselona nav tā vieta, kur mēs gribētu palikt dzīvot. Tā ir liela metropole, tur ir nenormāla kustība, ļoti daudz cilvēku, troksnis visu cauru dienu. Pati, nākdama no Alūksnes, mūsu bērniem iedomāties bērnību tur es nevarēju. Svaigs gaiss, klusums, miers – tās ir tās lietas, kuras tu sāc novērtēt, kad tev tā visa vairs nav.”
Laikā, kad piedzimusi vecākā meita, Inese ar vīru sprieduši par dzīvesvietu ārpus Barselonas. Viņa atklāj: “Izveidojās situācija, ka nevarējām saprast, ko darīt, nevarējām izlemt, netikām tālāk. Mēs sākām saprast, ka kaut kas mums ir jāmaina. Ieplānojām vēl otru bērnu. Taču vēlāk bija tā – kad ejam uz darbu – bērni guļ, atnākam – bērni atkal guļ. Mūsu bērnus audzina trešās personas. Tas nekādi nebija saistīts ar mūsu principiem, izpratni, kādai ir jābūt ģimenei. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc mēs sākām domāt par Latviju. Latvijā tu nostrādā līdz pieciem, sešiem vakarā. Tu atnāc mājās, un tev vēl ir nez cik stundas, kuras vari pavadīt kopā ar bērniem.” Inese ar vīru esot apsvēruši visus par un pret dzīvei Spānijā. Viņa turpina: “Kad mēs sākām domāt par braukšanu uz Latviju, kādas grūtības varētu būt, mums radās tāda sajūta, ka kāds mūsu ceļu “iesmērē ar sviestu”. Praktiski bija tā – “laipni lūgti Latvijā!” Uz dzīvi šeit ģimene atgriezās jau četratā, kad jaunākajai meitai bija pusgads.
Laipni lūgti Latvijā!
neses ģimenes pārcelšanās uz Latviju pirms trim gadiem bija rūpīgi izsvērts lēmums.
Viņa stāsta: “Kad mēs plānojām atgriezties, mēs jau zinājām, kur mēs dzīvosim.
Spānijā domājām, ko mēs darīsim Latvijā. Nebija tā – lūk, braucam un tad jau skatīsimies. Uzņēmuma “Tīri Jums” un pakalpojuma pirmsākumi ir meklējami Spānijā pēdējā pusgadā, kad es gaidīju otro bērniņu. Tas viss tika apsvērts.”
Jautāju, vai saikne ar Latviju, dzīvojot Spānijā, tika saglabāta?
Inese stāsta: “Mēs katru gadu braucām uz Latviju. Kā mums bija atvaļinājums – mēs uz Latviju! Tā mans vīrs jau iepazinās ar Latviju. Redzēja dabu, viņam te ļoti patika – klusums, miers.”
Atbildot uz jautājumu – kā bija atgriezties un vai radi un draugi bija atbalstoši – Inese pastāsta: “Kad atgriezāmies, pirmām kārtam tā bija ģimene, kas mums palīdzēja, atbalstīja kā vien varēja. Kad atgriezāmies, sākām veikt pirmos soļus tam, ko mēs jau Spānijā bijām izdomājuši. Pirmais – iestāties autovadītāju kursos un likt tiesības. Spānijā es to neizdarītu. Vīrs arī sāka uzreiz meklēt darbu. Viņš nodarbojas ar tūrismu. Ideja bija – kā piesaistīt tūristus. Mēs jau noskaidrojām, ka Baltijas valstis Spānijā ir nezināmas. Latvija ir viņiem vispār nezināma vieta. Daudzi tālāk par Rīgu nav bijuši. Vīrs izdomāja, ka viņš varētu piedāvāt izbraucienus ar kanoe laivām. Es, savukārt, ar savu ķīmisko tīrīšanu. Mums mājās visiem ir gan dīvāni, gan paklāji, un mēs tos paši nevaram iztīrīt. Ar aparātu, tehniku, ar kuru es strādāju Latvijā, es paspēju iepazīties savā darba vietā [Spānijā].” Šobrīd Inese izbraukumos veic mīksto mēbeļu un paklāju tīrīšanu, bet uzņēmuma telpās auto salonu tīrīšanu.
Maziem soļiem uz priekšu
Lūdzu, lai Inese pastāsta, cik viegli vai grūti bija uzsākt un attīstīt biznesu Latvijā. Viņa saka :“Es vēl tikai attīstos. Uzskatu, ka esmu tikai sākusi. Pirmie divi gadi, kad atgriezāmies no Spānijas, man aizgāja, kamēr tu dabū iekārtas, kamēr tu pats izstrādā, kā būtu jāstrādā.
Tad attīsti mājaslapu, tu domā par nosaukumu, logo, informē cilvēkus.” Kad sagatavošanas process jau bijis galā, neesot bijis skaidrs, ko darīt tālāk.
Tad Inese esot uzzinājusi par Alūksnes novada pašvaldības POP-UP projektu, kas palīdz tieši uzņēmējdarbības iesācējiem – vai nu ar telpām, vai ar padomu. Viņa turpina: “Aizgāju uz sarunu un teicu, ka man viss ir, tikai nezinu, ar ko sākt.
Sāku stāstīt, kāda ir mana ideja – par ķīmisko tīrīšanu. Ieraudzīju, kāda bija reakcija – ieinteresētība. Tu redzi, ka – eu! – mums tāda nav, bet tādu vajag. Tad es sapratu, ka tas aizies.”
Esot bijis tā, ka Ineses uzņēmums uzsācis darbību pandēmijas sākumā, 2020. gada martā. Viņa secina: “Vieni teiktu – slikti – tas visu aptur. Es domāju, ka tas pat ir ļoti labi. Man ir laiks noreaģēt, skatīties, mācīties, saprast, kādas ir manas stiprās puses, kādas ir vājās puses. Laikā no pagājušā gada marta līdz šim brīdim es maziem solīšiem eju uz priekšu.”
Cita valoda un mentalitāte
Lai arī atgriešanās bija rūpīgi plānota, tomēr, atbraucot uz Latviju, ģimenei bijis jāsaskaras ar dažādām grūtībām un izaicinājumiem. Inese atklāj: “Jebkurš pateiks – tev viss ir kārtībā, tu jau atgriezies mājās. Vislielākais izaicinājums tomēr bija manam vīram, jo viņš ir spānis. Cita valoda, cita cilvēku mentalitāte, savādāka attieksme.” Lai arī atraduši skolotāju, pie kuras apgūt latviešu valodu, vīrs tomēr mācības pārtraucis. Ineses uzskata, ka “ir jādzīvo vidē un pamazām jāmācās.” Viņa slavē Spānijas piemēru, kur pašai spāņu valodu ļāva apgūt Sarkanā Krusta valodas kursi ārzemniekiem, kuri bijuši bez maksas, un katrs varējis darīt pēc savām spējām. Inese uzsver: “Tā ir tā grūtība ārzemniekiem atbraucot – valodas apguve, jo latviešu valoda ir nenormāli grūta, sarežģīta. Uz ielas jau ar manu vīru neviens latviski nerunā. Ja runā, tad angliski. Mūsu tauta mazpilsētās nemāk komunicēt ar ārzemniekiem. Mēs kautrējamies. Esam ziemeļnieki. Spānijā tas neietu cauri. Mēs esam noslēgti. Bet tajā pašā laikā, ja kādu pieņemam, pieņemam riktīgi – ar vaļēju sirdi.”
Jautāju, cik viegli bija iedzīvoties Alūksnē abām meitām? Inese stāsta: “Meitām viss ir superīgi. Man aug divi poligloti. Viņas runā bez problēmām trīs valodās: latviski, krieviski, spāniski. Te nodarbojas ar bērniem, ir daudz pulciņu, te mani bērni ir atdzīvojušies.”
Te ir ļoti daudz iespēju
Atbildot uz jautājumu, ko Inese visvairāk novērtē, dzīvojot Vidzemē? Viņa atbild: “Es varu runāt par Alūksni. Pa šiem gadiem, kamēr biju prom, redzu, kā Alūksne ir izmainījusies, kā viss iet uz priekšu. Te ir ļoti daudz iespēju. Mums vajag sakoncentrēties un paskatīties, kas te ir vajadzīgs, no tā kas ir citur. Te tās iespējas var saskatīt tie, kas dzīvo ārzemēs. Kamēr nav piedāvājuma, nebūs pieprasījuma.” Inese pati, pirms pārcelšanās uz Latviju, esot skatījusies, vai Alūksnē ir tāds ķīmiskās tīrīšanas pakalpojums, kur tie ir pieejami. Izrādījies, ka tuvākie bijuši 150 km attālumā – Rēzeknē, Madonā, Valmierā. Alūksnē, Gulbenē, Balvos, Apē tādu pakalpojumu nav. Viņa stāsta: “Tad es sāku nodarboties.” Viņa arī augsti vērtē to, ka ir tādas iestādes, kurās tu vari ienākt un vienkārši teikt – klau, es nezinu, ko man darīt tālāk, ko jūs man varētu ieteikt. Un tev ieteiks. Viņa saka: “Tas ir fantastiski.”
Inese ir nonākusi pie atziņas, ka mēs te varam izdzīvot ļoti labi. Viņa turpina: “Dzīvojot Latvijā, mēs ļoti sūkstāmies – nav darba, maz maksā. Kad cilvēks aizbrauc uz ārzemēm, nezin kāpēc viņš kļūst labākais strādnieks. Ja mēs strādātu tādas pašas stundas Latvijā kā tur, mums te būtu tāda pati alga ar šejienes izmaksām. Te mums paliktu stipri vairāk pāri. Diemžēl tā tas nenotiek.” Inese mudina: “Negaidi mannā putru no debesīm! Ko tu esi darījis, lai tev tas būtu?” Šobrīd Inesei ir izdevies atrast arī līdzsvaru starp sava uzņēmuma attīstīšanu un ģimeni. Viņa saka: “Es strādāju pati sev, esmu tā, kas patreiz plāno savu laiku.”
2021. gada “Vidzemes veiksmes stāstu” laureāte Inese Driņina Vidzemes plānošanas reģiona rīkotajos Vidzemnieku dārza svētkos. No kreisās: VPR Attīstības padomes priekšsēdētājs Guntis Gladkins, Inese Driņina, VPR Administrācijas vadītāja Guna Kalniņa-Priede. Autors: VPR/ Klāvs Vasiļevskis
Vaicāta – vai nav nostalģija pēc Spānijas – Inese stāsta: “Mēs vienmēr ilgojamies pēc tā, kas mums ir bijis. Ir lietas, kuras pietrūkst, bet tai pat laikā tu pierodi pie cita. Bet nav jāskatās pagātnē, ir jāskatās tik uz priekšu!”
Par ieteikumiem citiem latviešiem, tai skaitā ģimenēm, kur otra puse nāk no citas kultūras, un svārstās, braukt vai nebraukt uz Latviju, Inese saka: “Tie būs mana vīra vārdi tiem, kas grib pārcelties uz Latviju, un kam otra pusīte ir ārzemnieks. Vajag nospraust sev mērķi, ideju, uz ko tiekties, un neapstāties. Ir jāzina, ko tu gribi šeit darīt, kam tu to dari.”
Rakstā izmantotās fotogrāfijas no Vidzemes plānošanas reģiona un Ineses Driņinas privātā arhīva.
***
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) un Vidzemes plānošanas reģions realizē funkciju “Diasporas likuma normu īstenošana (Atbalsta pasākums remigrācijas veicināšanai “Reģionālās remigrācijas koordinators”)”.
Papildu informācijai: Rita Merca, remigrācijas koordinatore Vidzemes reģionā, remigracija@vidzeme.lv, mob.t.: 29374285
Informāciju sagatavoja: Zane Kaķe, sabiedrisko attiecību speciāliste Vidzemes plānošanas reģionā, zane.kake@vidzeme.lv
