Vidzemes reemigrācijas koordinatores Ijas Grozas darba vieta ir Cēsīs, Vidzemes plānošanas reģiona birojā, galvenie darba rīki – dators un telefons. Uzrunātas 130 ģimenes Lielbritānijā, Īrijā, Holandē, Vācijā. “Šobrīd cilvēki vairāk vai mazāk ir noticējuši un ir izteikuši šo vēlmi, ka viņi vēlas atgriezties. Šinī vasarā bija cilvēki, kuri atgriezās, ir cilvēki, kuri interesējas, salīdzinoši daudz, kuri saka, mēs nākamgad to darīsim, nākampavasar, nākamvasar,” stāsta Ija Groza.
No ģimenēm, ar kurām viņai ir bijusi saziņa, šogad atgriezusies 21 ģimene, bet 24 apsver iespēju atgriezties nākamajā gadā. Taču koordinatora uzdevums ir ne tikai pārliecināt par mājupbraukšanu, – jo būtībā tā jau ir katra paša personīga izšķiršanās -, bet ļoti svarīgi ir palīdzēt tiem, kas atgriežas, neapjukt dažādās sadzīves situācijās, likumu prasībās, vai birokrātijā.
“Tas salīdzinoši grūtais jautājums, kas cilvēkiem ir, – piemēram, Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) jautājums, jo, lai tu atjauninātu vai pielīdzinātu tiesības, vai iegūtu no jauna, tev obligāti ir jābūt pusgadu nodzīvojušam Latvijā. Bija situācija – cilvēks bija martā atbraucis, un viņam jānomaina šīs tiesības, bet viņai vēl nav pagājuši seši mēneši, bet cilvēks ir laukos, bērni jāved uz skolu…”
Šāda situācija bija Zandai Vasiļevskai, viņai pēc atgriešanās vajadzēja samainīt autovadītāja apliecību, kurai bija beidzies derīguma termiņš: ‘ “Man pietrūka piecu dienu līdz tam laikam, kad es varu viņas samainīt. Tā pirmā sajūta bija tāda – nu tad sveiki Latvijā! Beigās domāju – zvanīšu mūsu Ijai, kas te ir, uzprasīju viņai, ko man tagad darīt, es esmu atgriezusies un jāsāk strādāt, man ir bērni jāved uz bērnudārzu, bet tiesību nav. Tad viņa bija zvanījusi uz Rīgas CSDD un teica, lai es tad piezvanu pati viņiem, teica, jā, tāds likums ir, bet viņu var apiet, uzrakstīt to iesniegumu un tanī dienā var dabūt tās tiesības.”
Vidzemes reemigrācijas koordinatore vērtē, ka birokrātijas džungļi un ierēdņu attieksme ir viens no galvenajiem jautājumiem, ar kuriem ir nācies saskarties.
“Cilvēki saka, kādas ir prasības ārzemēs un kas tomēr mums ir jāiet cauri; otra lieta ir šī sausā birokrātiskā atbilde no valsts iestādēm, ko es pati kā koordinatore esmu saņēmusi – likumu, likumu normu nocitēšana. Un tai pašā laikā viņi [atbraucēji] netic arī pēc iepriekšējās pieredzes uzņēmējiem, visiem netic, cik viņi godīgi ir. Svarīgs šobrīd ir ne tikai darbs un darba iespējas, bet arī darba vide, kā izturas pret cilvēku, tas arī mums kopumā būtu jāmācās,” klāsta Ija Groza.
Savukārt cēsnieki Elvijs Sotnieks un Oskars Liepiņš stāsta, ka pēc atgriešanās koordinatora palīdzība viņiem bijusi būtiska, startējot uzņēmējdarbības „Atgriešanās atbalsta” projektu konkursā, lai veidotu savu autoservisu, jo puiši nebija ārzemēs nokārtojuši deklarēšanās jautājumu, bet šī bija viena no konkursa prasībām: “Aizgājām uz domi, un tad viņi mūs aizsūtīja pie Ijas, viņa palīdzēja šo projektu izbīdīt. – Mēs jau tā kā atmetām, nolaidām galvu, ka ne es, ne Elvijs vairs neko nevaram izdarīt, neesam deklarējušies, un tad beigās Ija mums saka, – nekur jūs neiesiet, es redzu, ka jums ir dzirkstele acīs, jums vajag to kārtot tālāk, tā arī viņa saka, kas ir vēl par variantiem.”
Tiem, kas vēlas atgriezties, jautājumu ir daudz, jo prombūtnē ir pagājuši gadi desmit, pat vairāk, daudzi aizbraucēji vēl arvien arī dzīvo ar to informācijas bagāžu par Latviju, kāda tā bija, prom dodoties, bet dzīve jau ir mainījusies. Lai arī cik tas dīvaini nebūtu, bet interneta laikmetā trūkst šīs informācijas.
“Tas tā arī ir, bet patiesībā mēs neviens nemākam atrast to risinājumu, un mums bija saruna – šīs diasporas organizācijas, dažādas apvienības, latviešu apvienības, viņi paši ir izpētījuši, ka viņi aptver tikai 11 procentus, tad kur ir visi pārējie? Ja šis projekts turpināsies nākamgad, tad, piemēram, ir šie amatiermākslas kolektīvi, kas ļoti ir aktivizējušies ārvalstīs, tad viņiem varētu šo informāciju dot, lai cilvēki zina, kādas iespējas viņiem tiek dotas.”
Reemigrācijas koordinatori ir pilotprojekts, par kuru Ija saka, ka tas būtu jāturpina: “Tie ir mūsu cilvēki, un tas būtu lietderīgi, un arī mērķtiecīgi. Un vairāk vai mazāk cilvēki ir noticējuši, neskatoties arī uz to negatīvo, kas nāk līdzi.”
To, ka šis darbs būtu jāturpina, sarunā ar reģionālajiem žurnālistiem uzsver arī Latvijas vēstniecības Apvienotajā Karalistē otrais sekretārs Kaspars Krumholcs:
“Reģionālie reemigrācijas koordinatori, viņi nodrošina šo vienas pieturas aģentūras punktu cilvēkiem, kad viņi sāk interesēties par reemigrācijas iespējām. Cilvēkiem nepatīk birokrāti, administratīvi procesi, normatīvu pētīšanas un lasīšanas, tas, manuprāt, ir ļoti dabiski, ka cilvēkam nav vēlme [to darīt], vismaz vairākumam nav. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai ir iespēja vienā kontaktpunktā daudzus no šiem jautājumiem saprast un atrisināt. Cilvēki negrib daudz lasīt, viņi grib to personīgo skaidrojumu, tāpēc mēs arī redzam, ka reģionālajiem reemigrācijas koordinatoriem ar šo tiešo dialogu arī izdodas pārliecināt cilvēkus, cilvēkus ar ģimenēm pārcelties, tāpēc es domāju, tas ir veiksmes stāsts. Protams, reģionālie koordinatori nav atbilde un risinājums pilnīgi visam, tas ir kompleksi, tas ir tas, ko pašvaldības dara, jo tā ir reālā fiziskā vieta, kur cilvēki pārceļas, turpmāk uzturēsies un dzīvos, tāpēc ļoti liela loma ir tam, cik atvērtas ir pašvaldības.”
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā informē, ka atbilstoši Diasporas likumam arī turpmāk būtu nosakāms atbalsts reemigrācijai un līdz ar to ir sniegts priekšlikums to iekļaut arī nākamā gada budžetā, tātad tas arī ir jaunās valdības jautājums.
Autors: Gunta Matisone (Latvijas Radio korespondente Vidzemē), lsm.lv
