Turpinot iepazīstināt ar akcijas “Meklējam kaimiņu, kurš iedvesmo!” dalībniekiem, aicinām lasīt Ērikas Mālderes un Aigara Lenkeviča (Cēsu novads) stāstu par to, cik lauku vide var būt iedvesmojoša un kā tā palīdz kļūt par savas dzīves noteicēju.
Esiet pazīstami – tandēms laukos!
Pēc profesijas Ērika ir māksliniece, grafiķe, Aigars – dizainers. Ērika stāsta, ka kopā viņi ir saskanīgs tandēms, kas viens otru papildina. Pārim ir savs uzņēmums “Lampu dizaina darbnīca”, kurā tiek dizainēti un izgatavoti gaismas ķermeņi, mākslas lampas un skulptūras. Papildus tam Ērika zīmē, ilustrē grāmatas un glezno. Māksliniece atminas, ka Rīgā gleznot bijis neiespējami, savukārt, dzīvojot laukos, gleznas “nāk” pašas.
Par vidzemniekiem Ērika un Aigars sauc sevi visu mūžu, jo pēc 15 gadu braukāšanas uz laukiem pa brīvdienām, savās mājās Dzērbenes centrā uzturas pastāvīgi jau sesto ziemu. Viens no pārcelšanās iemesliem bija tas, ka Rīgā pietrūcis dabas klātbūtnes: “Likās, ka pilsētā visa dzīve paiet aiz stikla sienas. Nenožēlojam ne mirkli un visiem stāstam, ka vajag no tiem sprostiem lidot ārā.” Pāris atceras, ka uz dzīvi šajā mājā pārcēlās augusta pēdējās dienās, lai tieši uz pirmo septembri bērns varētu uzsākt mācību gadu lauku skolā.
Mājvietas izvēle nebija nejauša, sajūtās abiem gribējies dzīvot gleznainajā Vidzemes augstienē. Mājas izvēle arī bijusi skaidra – Aigaram vienmēr patikušas lielas, skaistas arhitektūras ēkas ar vēsturi. Šī brīža dzīvesvietu pāris atrada pārdošanas sludinājumu portālā, ieintriģējis ēkas senatnīgais izskats un tās atrašanās vieta – iepretī pagasta baznīcai.
Katrai mājai un vietai ir savs stāsts
Laika gaitā mājas bagātīgo vēsturi jaunie saimnieki izzinājuši paši: “Māja ar stāstu, kuru paši atradām. Sākumā jau stāsta nebija, bija tikai veca māja pagasta centrā.” stāsta Ērika. Ēka tikusi celta sabiedrības vajadzībām, vēlāk tajā atradusies pasta telegrāfa stacija, bet padomju laikos veikals un krogs. Unikāli, ka patreizējās ēkas atrašanās vietu gleznojis no Dzērbenes nākušais un Eiropā pazīstamais mākslinieks K.G.Grass jau 18. gadsimtā. Vēsture liecina, ka māju 1898. gadā iesvētījis Kārlis Irbe, kas vēlāk bija pirmais Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas bīskaps.
Pāris atzīst, ka lēmums par labu laukiem nav nejaušs – mājā ir plašums, un apkārt mājai piederošā teritorija ir daudz lielāka nekā Rīgā, turklāt tajā pats esi noteicējs. Ģimene izveidojusi Radošo māju “Memberi”, turklāt par savu īpašumu cītīgi rūpējas, to kopj un labiekārto: “Ja mēs katrs to savu mājvietu, savu teritoriju sakopsim, tad varbūt arī mēs to Latviju kādreiz sakopsim. Cilvēki, ieraugot, ka mēs kopjam savu vietu, pavelkas līdzi.”
Cilvēks un cilvēcība
Pāris stāsta, ka pārvācoties ļoti būtiskas bijušas cilvēciskās attiecības, šķitis, ka visi laukos ir sirsnīgi un izpalīdzīgi, bet realitātē sapratuši, ka cilvēki, tāpat kā citviet, ir dažādi, ar dažādām dzīves uztverēm un pieredzēm. Gribējies palīdzēt, rosīties un ļaut redzēt, ka šeit, laukos, ir lieliska dzīvošana, bet tas jādara pamazām.
Raugoties no uzņēmējdarbības aspekta, dzīve laukos nav ietekmējusi darbības sfēru vai ienākumus. Tik vien, kā precei vai pašam klientam jāmēro garāks ceļš uz lampu darbnīcu. Tā gan neesot problēma, jo īpaši vasaras mēnešos, kad cilvēki labprāt rod laiku apciemojumam. Lampu dizaina darbnīcas klienti ir dažādi, ne tikai no Latvijas, jo uzņēmums darbojas arī tiešsaistē – varētu gan mēģināt paplašināties, bet, vai vairāk strādājot, cilvēki kļūs laimīgāki?
Dzīvojot laukos gan jārēķinās, ka specifiskās detaļas apkārtnes ciemu vai mazpilsētu veikalos nav pieejamas, tādēļ laicīgi pašiem jāsaplāno nepieciešamo preču saraksts, kad tiek plānots brauciens uz galvaspilsētu. Ja kas aizmirsies, skaidrs, ka nemēros vēlreiz ceļu uz Rīgu, bet tajā pāris vaino paši sevi nevis vietējās bodītes vai iepērkas internetā.
Topošajiem jaunienācējiem pāris iesaka vispirms kādu laiku padzīvot izvēlētajā vietā un sajust apkārtni – patestēt sevi attiecīgajā vidē un iepazīties ar vietējiem. Iekšēji jāsaprot, kādas ir vēlmes un vajadzības, tad jāseko šai bākugunij un jāveic pirkums. “Piemēram, mēs gribam dzīvot vecā, sarkanā ķieģeļu vēsturiskā mājā. Līdz ar to mēs fanātiski to arī darām, lai arī kāds varbūt varētu teikt, ka tas nav iespējams. Ja Tu gribi, tad Tu vari atrast veidus, kā to stutēt un atrast to vietu!” iedrošina Ērika un Aigars.
Stāstu angļu valodā lasiet arī starptautiskajā labo prakšu atlantā https://atlasbestpractices.com/polirural/. Kopā ar pieredzes stāstiem no visas Eiropas, atlantā lasāmi arī sešu latviešu – vidzemnieku stāsti par to, kā viņi atraduši savu mājvietu Vidzemes laukos.
Stāsts sagatavots Apvārsnis 2020 projekta “PoliRural” ietvaros. Jaunienācēji Vidzemes lauku telpā ir viena no prioritārajām kopienas grupām, kurām šobrīd pievērsta pastiprināta uzmanība. Latvijas lauki iztukšojas un nepieciešamas rīcības, lai ne tikai stiprinātu tās iedzīvotāju grupas, kas tur joprojām mīt, bet radītu labvēlīgu vidi arī jauniem iedzīvotājiem.
Par projekta aktivitātēm Vidzemes plānošanas reģionā lasiet VPR mājaslapā http://www.vidzeme.lv , sadaļā “Projekti”. Vairāk par projektu angļu valodā uzziniet https://polirural.eu/.
