Deinstitucionalizācijas projekta “Vidzeme iekļauj” ietvaros bērniem ar funkcionāliem traucējumiem Vidzemes plānošanas reģiona teritorijā ir iespēja saņemt sociālās rehabilitācijas pakalpojumus. Viens no sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem, kas bērniem ir nepieciešams, ir audiologopēds. Lai viestu lielāku skaidrību par to, kādos gadījumos jāvēršas pie audiologopēda, uz sarunu aicinājām audiologopēdi Tinci Strazdiņu.
Rīgas Stradiņa universitātē ieguvusi profesionālo bakalaura grādu veselības aprūpē ar kvalifikāciju audiologopēdijā. Apguvusi arī kinezioloģiskās teipošanas metodi, kā arī dažādas masāžu un elpošanas tehnikas runas un balss traucējumu mazināšanai. Lai papildinātu zināšanas rīšanas un balss traucējumu gadījumos, ieguvusi veselības zinātņu maģistra grādu uzturzinātnē.
Vidzemes plānošanas reģiona teritorijā, pacientus pieņem Cēsu klīnikā.
Ar ko audiologopēds atšķiras no logopēda?
Galvenā atšķirība ir tā, ka audiologopēds ir ārstniecības persona, kurai pamatā ir medicīniskā izglītība, bet logopēdiem pamatā ir pedagoģiskā izglītība. Atšķiras metodes ar kurām mēs strādājam un ko mēs darām. Mums pamatā ir medicīniskā bāze. Audiologopēdam ir jāsertificējas reizi piecos gados.
Ar kādām pazīmēm bērna uzvedībā vecākiem būtu jāvēršas pie audiologopēda?
Katram bērna vecuma posmam šīs pazīmes ir citas. Bērna pirmajos trīs dzīves gados ieteicams vērsties pie mikrologopēda. Visi audiologopēdi ir arī mikrologopēdi, tomēr katrs speciālists izvēlas virzienu un vecuma grupu, ar kuru vairāk strādā, līdz ar to mikrologopēds būs vairāk specializējies darbā ar pašiem mazākajiem bērniņiem.
Ja bērnam pirmajā dzīves pusgadā ir zīšanas un/vai rīšanas grūtības vai barošana ar zondi, tad būtu ieteicams apmeklēt audiologopēdu. Audiologopēds pārliecināsies vai visi pārējie refleksi bērnam attīstījušies pareizi, iespējams, veiks sejas masāžas, lai zīšana un rīšana notiktu pareizāk.
Ap pusgadu vecs bērns jau taisa burbuļus un “lallina”, ja pēkšņi bērns to pārstāj darīt, neveido zilbju virknītes, tad ir jāpārliecinās par to, vai bērnam nav dzirdes samazinājums. Jāvēršas pie audiologopēda vai jādodas uz Latvijas Bērnu Dzirdes centru.
Ap pusotru gada vecumu, jāpievērš uzmanība, ja bērns neveido nekādus vārdiņus vai spēlējoties bērna darbības nav vērstas uz rotaļāšanos un sevis izzināšanu, bet rotaļāšanās ir sistemātisku darbību atkārtojums. Jāpārliecinās vai bērnam nav autiskā spektra traucējumi. Šādā situācijā audiologopēds izvērtē bērna komunikācijas prasmes un skatās, ko var darīt, lai prasmes attīstītu. Iespējamie iemesli var būt psiholoģiski aspekti, autiskā spektra traucējumi, mazattīstīta sejas muskulatūra vai saīsināta zemmēles saitīte, tā gan vairāk ietekmēs runas kvalitāti, nevis kvantitāti. Varbūt bērnam ir grūtības ar košļāšanu, jo ir žokļa muskulatūras vājums, to var novērot, piemēram, ja bērns vairāk izvēlas ēst mīkstu pārtiku un izvairās no cietiem produktiem. Īpaši uzmanība jāpievērš tad, ja bērnam ir aizrīšanās epizodes. Nevis, kad bērns skrien ar konfekti mutē un aizrijas, bet ēdot pie galda periodiski aizrijas ar ēdienu vai dzērienu, tas var liecināt par rīšanas grūtībām.
Galvenokārt pie audiologopēda vecākiem jāvēršas tad, ja līdz trīs gadu vecumam bērnam neveidojas runa. Un nevajag klausīties kaimiņu tantēs, kuras saka- “Atnāks! Manējais arī vēlu sāka runāt.” Neklausāmies! Vienmēr ir labāk atnākt un pārbaudīt. Uz trīs gadu vecumu, bērnam jāspēj komunicēt un pateikt savas vēlmes, veidot mazus teikumiņus, tādus kā -Tētis brauc. Mamma atā. Teikumi var nebūt gramatiski pareizi, to var pieļaut, bet runai ir jābūt.
Uzmanība jāpievērš arī starpzobu izrunai, tautas valodā sauktai par šļupstēšanu. Šļupstēšana var veidoties no ilgstoši lietota knupīša. Reizēm vecāki saka, ka knupīts nav lietots, bet vēlāk sarunā atklājas, ka bērniņš katru vakaru ir aizmidzis ēdot no pudelītes, kurai galā ir tas pats knupītis. Bērni mēdz arī zīst savu mēli, pirkstus, piedurknes u.c.
Vēl viena pazīme, kurai jāpievērš uzmanība, ir pavērtā mute. To var pamanīt, ja bērns krākuļo pa nakti vai, bērnam spēlējoties, mute ir vaļā, reizēm pat izbāzta mēle. Šādā gadījumā pieaicinām arī otolaringologu (LOR) un miofunkcionālos speciālistus. Mutes elpošana var izraisīt dažādas problēmas – stājas izmaiņas, dažādas veselības problēmas, kā arī zobi ātrāk bojājas, jo neatrodas siekalās.
Piecu-sešu gadu vecumam, mēs sākam vērtēt fonemātiskos procesus, kas ir vajadzīgi lasīšanai un rakstīšanai. Ja kaut kas iztrūkst, tad mēs varam tos trenēt, lai atvieglotu lasītprasmes un rakstītprasmes apgūšanu. Maziem bērniem bieži ir “nokliegtās” balsis. Pie vājākām balss saitēm, bieža klepus un iesnām var veidoties balss saišu mezgliņi, kas izklausās kā čerkstoša balstiņa. Strādājam, lai savestu balsi kārtībā, iesaistot foniatru.
Pie jebkuras vājdzirdības vai koriģētas dzirdes (dzirdes implants) ir vajadzīga īpaša apmācība un tas arī ir audiologopēda kompetencē, kā arī darbs ar bērniem, kuriem ir runas un valodas traucējumi vispārīga attīstības aizkavēšanās dēļ. Primāri gan strādājam uz košļāšanas, rīšanas attīstīšanu, jo runāšana būs augstākā funkcija, kuru gribēsim sasniegt, ēšana būs primāri.
Ir bērni, kurus nebūs iespējams apmācīt runāt, šajā gadījumā palīdzam apgūt alternatīvu saziņu. Kā viena no alternatīvām saziņām nedzirdīgiem bērniem ir zīmju valoda, kuru apgūst kopā ar surdo tulku. Vēl kā alternatīvās saziņas veids ir dažādi “runas dēļi”, piktogrammas u.c..
Attiecībā uz košļāšanu un rīšanu, audiologopēds refleksus vai nu attīsta, vai mēģina nomākt. Tas izpaužas kā sejas vai mutes masāža, kas bērniem parasti nepatīk, kaut arī tā nav sāpīga. Masāžas veic ar rokām vai ar speciālām vibrējošām ierīcēm.
Bērniem, ejot pie ārsta, ir satraukums un ir svarīgi bērnu sagatavot vizītei, izstāstot par to, ko ārsts pārbaudīs un darīs. Ko bērnam sagaidīt audiologopēda kabinetā? Kā notiek izmeklējums, konsultācija?
Konsultācijas sākumā bērnam līdz trīs gadu vecumam ļaujam rotaļāties. Kamēr bērns aprod ar vidi, tikmēr ar vecākiem izrunājam visus anamnēzes datus no dzemdībām līdz šim brīdim. Vecākiem svarīgi pirms konsultācijas pārskatīt mātes pasi un nopietnākās bērna saslimšanas. Atcerēties arī to, kad bērnam bijuši pirmie vārdiņi. Būtu labi, ja vecākiem līdzi būtu audio vai video ieraksts, kurā dzirdama bērna runāšana, jo bērns mēdz konsultāciju laikā nesadarboties tik ļoti cik speciālistam gribētos. Audioieraksts vai video ieraksts palīdzētu diagnostikā.
Lai sagatavotu bērnu vizītei, var izstāstīt bērnam, ka ārsts ieskatīsies mutē, būs ārstam jāparāda mēle un kaut kas jāpasaka vai jānosauc attēlos redzamās lietas. Audiologopēds “izcilās” mēli ar koka kociņu, ja bērnam ir bail no kociņa, tad to var veikt arī ar pirkstu.
Cik ilga ir konsultācija?
Parasti 30-40 min, ilgāk bērns nevar produktīvi veikt vingrinājumus.
Vai vecākiem tiek izstāstīts un parādīts, kādus vingrinājumus ar bērnu turpināt veikt mājās?
Audiologopēda konsultācija, principā ir vecāku apmācības par to, ko ar bērnu darīt mājās. Tas viss, protams, ir atkarīgs no vecākiem. Ir tādi vecāki, kuri iestumj bērnu pa kabineta durvīm -nu, salabojiet! Vecāki ir aicināti palikt nodarbībās, lai turpinātu šos vingrinājumus un masāžas izpildīt mājās. Jārēķinās ar to, ka bērni nelabprāt veic šīs lietas, jo viņi nesaskata to vajadzību, viņi šos traucējumus neapzinās. Mums- pieaugušajiem- vajag, lai viņi izpildītu uzdevumus.
Vai ejot uz vizīti pie audiologopēda līdzi ir jābūt izmeklējumiem no citiem speciālistiem?
Ja ir izmeklējumi no neirologa, otolaringologa u.c. speciālistiem, pie kuriem ir veikti izmeklējumi par konkrēto sūdzību, tad tie ir jāņem līdzi, bet, ja šādu izmeklējumu nav, tad audiologopēds pēc nepieciešamības ieteiks bērnam apmeklēt vēl kādu speciālistu.
Līdz kādam vecumam var griezties pie audiologopēda? Vai audiologopēds var palīdzēt tikai bērniem vai arī pieaugušajiem?
Var vērsties arī pieauguši, piemēram, pēc vairogdziedzeru operācijām var būt balss traucējumi. Balss ergonomikas (balss kopšana) jautājumos pie audiologopēda vēršas pedagogi, kuri ilgstoši runā un ir noklieguši savas balsis, strādā telpās, kurās ir sauss gaiss, skaļa vide, bez pietiekošām pauzēm.
Vēršas arī pieaugušie pēc galvas traumām, insultiem utt. Tādos gadījumos mēģinām valodu atgūt vai apgūt alternatīvo saziņu. Reizēm pie šādām galvas traumām nāk klāt arī rīšanas traucējumi ar kuriem strādājam. Varam apmācīt līdzcilvēkus par pareizu cilvēka pozicionēšanu, ja ir rīšanas traucējumi, lai cilvēks neaizrijas. Svarīgi, lai pieaugušais pats vēlas sadarboties, reizēm pēc galvas traumām ir traucēta pieres daļa, kura atbild par motivāciju un cilvēks var būt bez motivācijas sadarboties un atgūt runu.
Reģionos ļoti trūkst speciālistu. Kas jaunos speciālistus motivētu veidot dzīvi un karjeru ārpus Rīgas?
Manuprāt, viens no motivējošajiem apstākļiem ir atbilstošs atalgojums, atbilstoša darba slodze. Dažkārt sanāk tā, ka speciālistu tuvākajā apkārtnē nav un tam vienam “nabadziņam” tiek viss, īpaši neskatoties uz to vai viņš ar šo slodzi tiek galā vai nē.
Vairāk informācijas par projektu “Vidzeme iekļauj”:
Deinstitucionalizācijas projekta “Vidzeme iekļauj” vadītāja Ina Miķelsone, mob.t 29289487, ina.mikelsone@vidzeme.lv
Sociālo pakalpojumu eksperte Laine Zālīte, mob.t. 26536286, laine.zalite@vidzeme.lv
Informāciju sagatavoja: Naula Dannenberga, projekta “Vidzeme iekļauj” sabiedrisko attiecību speciāliste, mob.t. 26148024, naula.dannenberga@vidzeme.lv
