Piektdien, 30. jūnijā, aizvadīts jau trešais Sarunu festivāls LAMPA, kur šoreiz ar aktuālu diskusiju par viedajām specializācijām piedalījās arī Vidzemes plānošanas reģions. Pulcējot dažādu nozaru speciālistus un praktiķus, meklējām atbildes uz jautājumu: “Kā viedi, gudri un efektīvi specializēties reģionos un vai tas vispār ir nepieciešams?”. Eiropas Savienībā jau ilgāku laiku ir skaidrs, ka viedās specializācijas ir mūsu nākotne un uzņēmējdarbības izaugsmes iespējas, taču nereti uzņēmēji un zinātnes pārstāvji izvairās no politiskās nostādnēs lietotiem terminiem, kas, viņuprāt, ir arī “viedā specializācija”. Izrādās, ka ikdienā katrs ar tās izaicinājumiem saskaramies ik dienas un arī izvērtējam tos, domājot par saviem nākotnes plāniem. Kas tad ir Svešais “Viedā specializācija”? Kā to izmantot savā labā? Kur varam meklēt sadarbības iespējas un izaugsmes potenciālu Vidzemē? Kā labāk? LAMPA bija kā veiksmīga platforma, kur kopā ar zinātnes, ekonomikas, uzņēmējdarbības un radošo industriju speciālistiem meklējām atbildes un uzdevām arī jaunus jautājumus.
Jau sarunas sākumā mulsumu radīja pats termins “viedā specializācija”, jo ikdienā to savās sarunās pielieto tikai zinātāji. Viedā specializācija ir izpratne, ka ik viena nozare un uzņēmējdarbības joma ir jāvirza uz mūsdienām aktuālu un arī tehnoloģiski atbilstošu darbību. Svarīgi ir specializēties, saprotot savas un sava reģiona stiprās puses un potenciālu. Lai sasniegtu pēc iespējas augstākus uzņēmējdarbības un reģionālās attīstības rādītājus, mūsdienās atslēgvārds ir “sadarbība” – ne tikai uzņēmējiem savā starpā, bet, jo īpaši, starpdisciplinārā kontekstā. Sarunā vairākkārt izskanēja “triple helix” jeb “trīskāršā spirāle” koncepts – mūsdienīgai un konkurētspējīgai attīstībai sadarbojas uzņēmējdarbības, zinātnes un valsts pārvaldes pārstāvji, lai kopīgiem spēkiem atvieglotu viens otra darbu un augtu roku rokā.
Kā paskaidroja arī sarunas moderators Kristaps Ročāns, viedās specializācijas stratēģijas no Eiropas Savienības tiek pieprasītas katrai dalībvalstij un reģionam. Stratēģijā izvirzām savas konkurētspējīgās nozares un jomas, kurās mēs esam īpaši spēcīgi vai kurās mums ir attīstības potenciāls. Plānojam tajās specializēties un cenšamies nedublēties ar citiem reģioniem savā valstī un Eiropā – attīstām savas stiprās puses. Valdība definējusi nacionālās jomas, kuras iekļautas dažādās politikās, savukārt Vidzemes plānošanas reģions savā Ilgtermiņa attīstības stratēģijā 2030. gadam izstrādājusi detalizētu skatījumu, ņemot vērā nacionālās prioritātes, vēsturisko pieredzi un pašreizējo situāciju plānošanas reģionā. Papildus 7 prioritātēm, iekļāvām arī trīs jomas, kuras neietilpst nacionālajās prioritātēs, taču kurās Vidzeme var būt vai jau ir konkurētspējīga – rekreācija un tūrisms, kultūra un radošās industrijas, kā arī attālināts darbs un pakalpojumi.”
“Plānošanu un Eiropas Savienības dokumentus, kā arī viedās specializācijas varētu pielīdzināt ar ikdienišķu un mūsu dzīvei ierastu situāciju. Iedomājaties, ka jūs aizejat uz kafejnīcu vai restorānu – jūs varat pasūtīt noteiktas lietas, taču pirmā lieta, ko jūs gribat apskatīt ir ēdienkarte. Ēdienkarte kļūst par mūsu izvēles rāmi. Līdzīgi ir ar viedajām specializācijām – ja mēs savā ēdienkartē neesam to ierakstījuši, tad mēs arī to nevaram dabūt.” Plānošanas būtību skaidro Latvijas Universitātes vadošais pētnieks Visvaldis Valtenbergs. Ekonomikas pētniece Ilona Platonova papildina, ka pašlaik viedo specializāciju izmantojam kā instrumentu, lai apgūtu Eiropas Savienības finansējumu, “pievelkot” visu iespējamo, jo iztrūkst bāzes finansējums nacionālā līmenī, taču būtu jāmaina finansējuma sadalījums, lai tik tiešām attīstītu reģionus. “Viedā specializācija ir mēģinājums attīstīt daļu nevis visas nozares un uzņēmējus. Jābūt atbalstam augstākā līmeņa darbiniekiem, lai viņi arī iedarbinātu citus pakalpojumu sniedzējus un finansējums atgrieztos. Te ir jautājums arī par radošajām industrijām – kā mēs iemācāmies ar viņām ne tikai tērēt, bet arī pelnīt naudu,” tā Platonovas kundze. Savukārt LR Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta, Radošo Industriju nodaļas vadītāja Lilita Sparāne: “Vidzemes plānošanas reģions mēģina savu balsi Eiropai jau parādīt, ka jāsaprot – viedās specializācijas neies vienas pašas, tās būs kopā ar radošām industrijām, kas ir viena no atbalsta funkcijām. 558 miljardi no Eiropas Savienības ieņēmumiem ir pateicoties tieši radošām industrijām un kultūrai. Mums jāstrādā pie sevis pilnveidošanas – radošo metožu apgūšana palīdzēs mums izdzīvot un attīstīties.”
Kāda tad loma konkurētspējas veicināšanā ir valsts iestādēm, zinātniskajiem institūtiem, uzņēmējiem un katram iedzīvotājam? Kā tieši savstarpējā sadarbība var uzlabot konkurētspēju un radīt inovatīvus un mūsdienām aktuālus produktus un pakalpojumus? “Tas ir labi, ka cilvēku skaits pieaug, jo pieaug tirgus, tirgus ir tā vieta, kur varam veikt inovācijas. Inovācija, savukārt ir pavisam vienkārša lieta – zināšanu pārvēršana naudā. Ir jāmeklē zināšanas, kuras var pārvērst naudā,” pārliecināts LLU Kokapstrādes katedras lektors, Meža un koksnes produktu pētniecības un attīstības institūta direktors Andrejs Domkins. Tieši zināšanu pārnešana ir viens no atslēgvārdiem, kur arī Vidzemes Augstskola jau tagad veido savu pienesumu ekonomiskajai attīstībai. “Mēs esam nodefinējuši jomas, kas ir nacionāli un starptautiski aktuālas, atstājot arī reģionam nozīmīgās nozares. Ir jāriskē arī ar ko jaunu – jābūt drosmīgiem un tad tu būsi piemērs. Pateicoties veiksmīgai sadarbībai, katru nedēļu Augstskolas darbinieki un arī studenti palīdz kādam uzņēmuma ar konkrēta risinājuma piemeklēšanu,” pieredzē dalās Vidzemes Augstskolas rektors Gatis Krūmiņš.
Taču starpdisciplinārā sadarbība pašreiz nebūt nav vienkārša, ko uzsver arī Lilita Sparāne, “Jāsāk mācīt valsts pārvaldē starpdisciplinārs sadarbības modelis, kurā valsts ierēdnis, uzņēmējs, zinātnieks, students ģenerē kopā lietas, kā tas tālāk virzīsies uz priekšu. Un visgrūtāk, manuprāt būs zinātniekiem un valsts iestādēm. Mēs neskatām kopumu – šim procesu dizainam ir jābūt tam, kas savieno lietas. Pētniecības institūcijām jāspēj nodemonstrēt savas kompetences, lai uzņēmēji zinātu, ko var prasīt un noticētu rezultātam un kvalitātei, savukārt valsts iestādei jāveido apmācības ierēdņiem, kas būtu jādara, lai savstarpējā sadarbība notiktu ātrāk un nebūtu “sprunguļu”.” Ilona Platonova papildina, ka būtiskas arī reālas zinātnieku prakses uzņēmumos, taču vispirms būtu jāizvērtē esošie grantu nosacījumi, lai zinātnieks, praktizējot uzņēmumā, nezaudētu atbalstu no valsts un Eiropas Savienības.
Diskusijas noslēgumā sarunas dalībnieki tikai aicināti minēt jau pavisam konkrētus piemērus, kādi praktiski soļi būtu nepieciešami viedās specializācijas attīstībai Vidzemē. Gatis Krūmiņš apstiprināja, ka “ritenis jau ir iegriezts”: “Svarīgas ir regulāras tikšanās visām pusēm. Esam jau ierosinājuši daļu no Vidzemes pašvaldībām, institūtus, pētniecības pārstāvjus un uzņēmējus izveidot tādu kā konsultatīvo padomi, kurā ģenerē idejas, meklē risinājumus. Jāpanāk, ka pie viena galda sēž tie, kas ir ieinteresēti. Tas nenotiks ātri, bet rezultāts būs iespaidīgs.” Lilita Sparāne papildina, ka nevajag aizmirst studentus un vidusskolēnus, pat mazākus, jo nevajag domāt, ka mēs zinām, kas viņiem vajadzīgs: “Pajautājam, nākam kopā un iesaistām arī viņus – citādi tas nedarbosies.”
Runājot par uzņēmējdarbības konkurētspēju un attīstību, jāsaprot, ka tas viss jau ir tepat: “Es gribētu aicināt netaisīt jaunu stratēģiju, jaunu programmu, bet paskatīties to, ko dara un tur saredzēt viedumu. Mums jau viss notiek un ar projektiem varam to sākt realizēt. Vidzemes plānošanas reģionā jau projektos veido sadarbību starp studentiem, zinātniekiem, uzņēmējiem, dizaineriem. Svarīgi ir paņemt labo praksi, palīdzēt sadarboties, lai attīstītos vēl vairāk,” sarunu noslēdz Andrejs Domkins.
