Jāvleborgas apgabals (Gävleborgs län) atrodas Zviedrijas vidusdaļā Baltijas jūras krastā. Jāvle (Gävle), kurā atrodas Projekta Cult Identity partnerorganizācija, ir apgabala galvenā pilsēta. Šoreiz Latvijas partneru mērķis bija ceļot pa Zviedrijas partneru izveidoto svētvietu maršrutu, apmainīties ar pieredzi un dot vērtējumu zviedru darbam.
Pilotmaršrutā zviedri bija iekļāvuši 11 kultūrvēsturiskas vietas, kas vairāk vai mazāk saistītas ar pirmskristietības laika kultu, rituālu vai nostāstiem. Tā kā attālums starp objektiem bija liels, ceļojums ilga 2 dienas. To laikā apskatījām akmeņus un rūnakmeņus, veselības avotus, akmens labirintu un iespaidīgas ‘pagānu’ klintis. Visvairāk redzējām uzkalniņu kapulaukus un akmens krāvumu apbedījumu vietas, kas saistītas ar mirušo kultu.
Pirmā diena bija īsts pārbaudījums visiem gan maršruta garuma, gan laika apstākļu dēļ. Neskatoties uz stipro lietu, vakars atnesa gandarījumu par redzēto un patīkamu nogurumu pēc noietajiem kilometriem. Sākām maršrutu ar Järvsta kapulauku, rūnakmeni un auglības akmeni.
Kapulauks datējams ar 8.-11.gadsimtu. Izrakumi atklāj apbedīšanas tradīcijas, kuras turpinājušās vēl kristietības laikmetā. Rūnakmens uzstādīts 1060.gadā un apraksta ceļošanu uz austrumiem. Netālu no rūnakmens ir akmeņu rindas, starp kurām atrodas tā sauktais ‘auglības akmens’. Pastāvēja ticējums, ka slidinoties pa to uz leju, sievietes tika pie gaidītā bērniņa. Šādi auglības akmeņi raksturīgi pie Dzelzs laikmeta apbedījumiem.
Tālāk ceļš aizveda līdz Lervik veselības avotam. Avota ūdens gan izsīcis, bet ja ticam gida stāstījumam, avots uzpildās pilnmēness naktī un tā ūdens ir garšīgs un veselīgs.
Jättendalarna uzkalniņu kapulauks (vēlais Dzelzs laikmets) izsauca divējādas izjūtas. Tas nenoliedzami ir nozīmīga kultūrvēsturiska vieta. Tās piederība kulta objektiem izraisīja diskusijas. Taču zviedru partneri pamato objekta iesaistīšanu maršrutā ar to, ka izrakumos atrasti dzelzs izdedži, kas liecina par dažāda veida rituālu klātbūtni.
Viena no visvairāk diskusiju raisošākajām vietām bija Halvfarskasen senvieta. Šī vieta ir pusceļš starp divām nozīmīgām vietām Björke un Utnora. Ļaudis kopš neatminamiem laikiem šeit ziedojuši un to turpina darīt arī mūsdienās. Viņi atstājuši zariņus un akmentiņus veiksmei, lai ceļš aizved līdz galam. Tos atstājuši arī, lai vairotu veiksmi tuviniekiem, par piemiņu kāda tuva cilvēka nāves gadījumā vai arī lai lopiem laba veselība.
Kā nākamo apmeklējām Klapern Bronzas laikmeta akmens krāvumu apbedījumu vietu. Šī vieta iezīmē arī Bronzas laikmeta krasta līniju. Kā jebkurš apbedījums, arī šī vieta saistāma ar mirušo kulta tradīcijām. Pie kapiem tika pielūgts arī pēc cilvēku apbedīšanas. Senči tika godāti un pielūgti, jo cilvēki baidījās no mirušo atgriešanās.
Hedningahällan ‘pagānu kalns’ bija pirmās dienas visiespaidīgākā un skaistākā vieta. Nepārprotami saistīta ar rituālu un nostāstiem. Vēlajā Akmens laikmetā šī vieta bija sala un cilvēki no visām Baltijas jūras malām šeit tikās un veica rituālus. Par to liecina arheoloģiskajos izrakumos atrastie salaiztie ieroči, darba rīki un māla cilvēku un dzīvnieku figūriņas. Atrasta arī koka totēmstaba bedre. Cilvēki šeit nav dzīvojuši, bet ieradušies lai svinētu un ziedotu. Ievērības cienīgs ir fakts, ka vietu kopj, popularizē un taku veido un uztur vietējais vēstures entuziastu klubs, sadarbojoties ar apgabala pašvaldību un muzejiem.
Kā nākamo apmeklējām Hillstarönningen senvietu. Tajā 1825.gadā tika atrasts 25 metāla stieņu depozīts. Šāda veida depozīti Jāvleborgas apgabalā nav retums un visticamāk šie stieņi rakti zemē m.ē. 5.gs. Viena no hipotēzēm runā par šo depozītu pielietojumu kulta vajadzībām – kā pateicību dieviem vai kā robežas iezīmēšanu starp augstieni un zemieni, sauso un mitro apgabalu, savu zemi un svešo. Par depozīta piederību kulta vajadzībām, iespējams, liecina arī fakts, ka kalējs seno vikingu kultūrā bija svēts cilvēks un brīnumdaris.
Otrajā dienā mūsu ceļš sākās ar Kuggörarna labirintu. Jāvleborgas apgabalā labirinti nav retums un atrodas pie senām ostām. Grūti noteikt šo labirintu vecumu, jo tajos nav atrastu nekādu artefaktu. Mēģinājumi to vecumu noteikt ar tuvējo baznīcu mūros vai nožogojumos iemūrēto akmeņu palīdzību ļauj secināt, ka šie labirinti veidoti agrajos viduslaikos. Labirintiem bija jānodrošina zvejniekiem veiksme un labs laiks. Pastāv ticējums, ka liela vēja laikā zvejnieki nāca krastā, lai paglābtos un ar īpašu rituālu mēģināja ‘ieslodzīt’ vēju labirintā.
Nākamā pietura – Mellanfjärden Bronzas laikmeta akmens krāvuma kapulauks ar 5 iespaidīgiem krāvumiem un iespaidīgu panorāmas skatu uz jūru. Vadoņiem, kas šeit apglabāti, bija jānodrošina arī skaista vide pēc nāves. Vieta izmantota kulta vajadzībām kā visas līdzīgas vietas.
Frölland dzelzs avots gan atstāja parasta avota iespaidu. Pie tā nebija arī norādes zīmes vai informācijas stenda. Bez gida stāstījuma šo objektu grūti identificēt kā nozīmīgu svētavotu. Avota ūdens satur daudz dzelzs un cilvēki nākuši to dzert, lai saprastu un atrastu savu īsto vietu dzīvē.
Berga uzkalniņa kaps kā pēdējais ceļojuma mērķis. Veidots agrajā Dzelzs laikmetā. Kapukalnā apglabāts liels vadonis. Iespējams viņš bija vietējās zemkopju kopienas virsaitis. Šādi uzkalniņa kapi raksturīgi zemkopjiem, savukārt akmens krāvuma kapi – mednieku un zvejnieku kopienām.
Par dažu objektu kā kulta objektu statusu varētu strīdēties. Dažas vietas ( Halvfarskasen senvieta un Hillstarönningen depozīts) būtu vairāk apbrīnojamas kā dabas vai kultūrvēstures objekti, ja tiem neseko dziļāks būtību atklājošs stāsts un aktivitātes. Līdz ar to šo objektu iekļaušana maršrutos būtu diskutējama. Pārējie objekti ir apmeklēšanas vērti, īpaši Mellanfjärden Bronzas laikmeta akmens krāvumi un iespaidīgais Hedningahällan ‘pagānu kalns’. Taču jāņem vērā mūsdienu tūrisma tendence meklēt dzīvu pieredzējumu ar paša cilvēka iesaistīšanās pakāpi, nekā tikai vizuālu kāda objekta apskatīšanu. Ja objektus paredzēts piedāvāt grupām, šis apstāklis būtu jāņem vērā.
Vidzemes pārstāvjiem šī bija nenovērtējama pieredzes apmaiņa. Iepazināmies ar zviedru maršrutu, tā izveidošanas principiem, objektu aprakstiem un stāstiem. Maršruts deva ieskatu zviedru tradīcijā un izpratnē par kulta objektiem un to izmantošanu senatnē. Taču visapbrīnojamākā un mums latviešiem noteikti pārņemama tradīcija ir stipras vietējās partnerības veidošana kultūrvēsturiskā mantojuma apzināšanā, atjaunošanā un popularizēšanā, lai mantojums neaizietu bojā, to zinātu un, pats galvenais, ar to lepotos nākamās paaudzes.
Foto un informāciju sagatavoja:
Baiba Baika
Vidzemes plānošanas reģiona
„Cult Identity” projekta eksperte
