Madara un Marta ir stipras, jaunas sievietes, kuras gandrīz 12 gadus nodzīvoja Lielbritānijā, darbojās viesmīlība un pārdošanā. Šī gada martā viņas kopā ar savu suni Bārliju apmetās uz dzīvi Valmieras pusē, Dikļu pagastā. Uzņēmīgās sievietes attīsta zīmolu LAUX – iekopj puķu dobes un dārzeņu vagas, veido ciešas attiecības ar vietējām iedzīvotāju kopienām. Viņas vēlas parādīt arī citiem, ka dzīvot laukos ir lieliski.
Marta, viena no LAUX veidotājām, atklāj, ka kopj vecāku zemi, 2 hektārus, ko tie paši neapsaimnieko. “Mums ir infrastruktūra, un ir muļķīgi to neizmantot. Tētis uzar zemi, mums tikai jāpārkaplē. Ir daudz vieglāk nekā sākt no pilnīgas nulles, kā lielai daļai cilvēku,” viņa saka. Šobrīd LAUX attīstītājas dzīvo kuplā un draudzīgā, kā pašas saka, 19. gadsimta saimē ar trīs paaudzēm, un secina: “Te ir komūna, bet ir riktīgi forši.” Neesot šaubu, ka lēmums par atgriešanos ir bijis pareizs. Marta stāsta: “Man liekas nevienai no mums nav tā, ka pakausī ir – ja nesanāks, brauksim atpakaļ. Būs labi.”
Kad tiek jautāts par pašreizējo nodarbošanos, tad Madara stāsta, ka mērķis ir koncentrēties uz griezto ziedu un dārzeņu audzēšanu. Plānos sakņu dārzs ar ķirbjiem, kur jau šobrīd esot 30 šķirnes. Neaudzēšot neko ziemā uzglabājamu. Burkāni svaigai ēšanai, grilēšanai, salātos. Saimnieču vēlme ir, lai viss ir sezonāls. Patlaban uzņēmums ir tapšanas stadijā un LAUX ir zīmols, vēlāk būs arī SIA nosaukums. Saimnieču sapnis ir LAUX veidot par dzīvesstila zīmolu.
Atgriešanās Latvijā
Atbildot uz jautājumu, cik sen jau brieda doma par atgriešanos, Madara stāsta: “Līdz zināmam vecumam nebija doma, ka man ļoti gribas mājās. Bet, kad man palika trīsdesmit gadi, tas mainījās. Toties Marta vienmēr skaidri zināja – mēs kādu dienu atgriezīsimies Latvijā. Man līdz trīsdesmit gadiem bija – nu, diez vai. “
Marta papildina, ka lēmums par atgriešanos un datumi esot “nosprausti” mājsēdes laikā. Viņa stāsta: “Mums ar Madaru nav bijis daudz laika būt kopā. Mēs nezinājām, vai mēs vispār varam pavadīt laiku divatā. Mēs to “lokdaunu” izdzīvojām un bija ļoti labi. Tad mēs domājām, ka varam gan sadzīvot, gan sastrādāties. Un tad mēs sākām kārtīgi domāt, ko mēs varam darīt un kā.”
“Nedaudz ievilcies” piedzīvojums
Kādi apsvērumi tad pamudināja doties prom no Latvijas? Madara pastāsta: “Mana mamma 15 gadus dzīvoja Skotijā. Viņa aizbrauca, kad man bija 18 gadi. Pa vasarām, pa Ziemassvētkiem jau tajā laikā braucu turp strādāt. Arī pirms universitātes man bija “gap year” (aut.-gada pārtraukums pirms studijām), es 10 mēnešus strādāju Skotijā. Tad atbraucu atpakaļ uz Latviju, studēju, bet vasarās atkal tur atgriezos strādāt. Pēc universitātes mēs abas ar Martu vienkārši aizbraucām projām no Latvijas.”
Madaras stāstīto papildina Marta: “Kad aizbraucām, mums bija “early twenties” (aut.-agrie divdesmit). Lielbritānija mūs ir izveidojusi par tādiem cilvēkiem, kas mēs esam tagad. Kad tu esi tāds “zaļš gurķis”, tu bieži nezini, ko tu gribi darīt.” Dzīvojot 12 gadus Anglijā, iegūts daudz labu draugu. Marta stāsta: “Mēs vienmēr esam mēģinājušas “dzīvot” – ar lielo burtu. Mums patika izzināt. Nekad tur neesam jutušās kā iebraucējas. Paldies Dievam, mums arī nekad nav bijusi negatīva pieredze.”
Aizbraukšanu no Latvijas Marta vērtē kā piedzīvojumu, kas esot “nedaudz ievilcies”. Pirmos piecus gadus būt prom no Latvijas esot bijis ļoti sāpīgi. Tad pati īsi secina: “Pēdējos 5 gadus sāpēja mazāk.” Divus pēdējos gadus jau bijušas ceļa jūtīs. Marta atklāj savas pārdomas: “Man ir ticība Latvijai kā valstij. Kaut kur kaut kas nokaitina, var būt nepareizi, bet mēs esam tik jauna valsts. Nu, nav viss perfekti. Tomēr 30 neatkarības gados Latvija ir sasniegusi ļoti, ļoti daudz.”
Divpadsmit prombūtnes gados tāpat divas vai trīs reizes gadā ceļi veduši uz Latviju. Ārzemju ceļojumu abām nav bijis daudz. Kad citi braukuši ārzemju ceļojumos, bijis jābrauc mājās. Pašas arī gribējušas.
Par savu pēdējā laikā iegūto darba pieredzi Marta stāsta, ka esot strādājusi savdabīgā modes preču veikaliņā Čeltenhamā (Cheltenham), pilsētā, kurā pašas arī dzīvoja. Veikals esot darbojies jau 35 gadus. Saimnieki bijuši vīrs, Indijas sikhs, un viņa sieva, angliete. Marta atzīmē: “Man ļoti ar viņiem saskanēja. Es vienmēr esmu zinājusi, ka negribu veidot karjeru, es gribu veidot kaut ko savu. Sākumā [strādājot] viesnīcās nebija tas. Kad sāku pie viņiem, sapratu, šis izmērs ir tāds, ko es varu mācīties, kā sākt [savu]. Katru gadu iemācījos aizvien vairāk, redzēju, kā viņi gadu no gada gatavojas, skatās un plāno. Un kaut kā tas aiziet.”
Savukārt Madara atklāj, ka viņai vienmēr ir bijis svarīgi, lai visu laiku ir interesanti, visu laiku kaut kas notiek. “Es strādāju viesmīlībā, tur es būvēju savu karjeru. Vadīju vairākus restorānus. Pēdējais darbs – pārraudzīju 6 restorānus Čeltonā (Chelton). 5 gadus strādāju “Members’ Club SOHO HOUSE” – katru dienu 12-14 stundas. Piecus gadus uz darbu braucu stundu un stundu atpakaļ. Tas bija ļoti interesanti, man vienmēr ļoti ir paticis tas, ko es daru. Būt cilvēkos, runāt ar cilvēkiem, “bīdīt” lietas un vadīt komandas,” viņa pastāsta.
Plānotā atgriešanās Latvijā notika, kad jau bija mainījusies ģeopolitiskā situācija pasaulē, bija sācies karš Ukrainā. Kad vaicāju, vai nebija šaubas par atgriešanos Latvijā šajā laikā. Marta stāsta: “Bija palikušas 3 nedēļas, jo mēs bijām paredzējušas 17. martā izbraukt. Atvērām ziņas, un tad bija tāds jautājums – vai mēs braucam mājās? Mana mamma teica: “Nebrauciet mājās, un vēl domājiet, kā mūs paņemt, ja nu kas.”
Madara papildina, ka šaubas esot bijušas kādu nedēļu. “Mums bija jāpakojas, mēs vēl arī strādājām. Un veselu nedēļu mēs neko neizdarījām, jo katru dienu tu mosties ar tām ziņām. Mēs gribam braukt, bet vai tas ir prātīgi? Bet mēs nonācām pie tādas domas – ja mēs šoreiz nebrauktu, tad mēs arī nekad neatbrauktu. Tos 12 gadus mēs dzīvojām [ar sajūtu] – “kad mēs izaugsim, tad”. Vēl vienu gadu gaidīt un dzīvot ar to: “Nu, tad nākamgad” [nevarēja],” viņa secina.
Marta turpina: “Tas “taimings” (aut.-labvēlīgākais moments) bija tāds, ka mums bija jāsāk sēt un stādīt, iekopt laukus. Bija tā – ja mēs neatbraucam tad, kad bija paredzēts, tad mēs būsim nokavējušas sēšanas sezonu. Gads – pa tukšo. Ar to karu bija tā – ja nāks iekarotāji, mūs Latvijā vajadzēs vairāk nekā Anglijā.”
Gribam dzīvot laukos
Kad tiek jautāts par šī brīža sajūtu, Marta atzīst: “Katru dienu mēs šeit dzīvojam vairāk, nekā mēs dzīvojām tur. Es izbaudu dzīvi 50 reizes vairāk. Mēs esam aizņemtas, esam noskrējušās, satiekam jaunus cilvēkus. Daudz jaunu cilvēku nāk pie mums, ir interesanti. Man vienmēr ir paticis Latvijā dzīvot, bet tieši šie mēneši [pēc atgriešanās] ir vislabākie.”
Zīmols LAUX jau ir kļuvis pazīstams. Marta stāsta, ka viņas ar Madaru cenšas veidot stipras attiecības ar Dikļu un Ozolmuižas kopienu, cilvēkiem. “Mēs gribam dzīvot laukos. Lai būtu pilnasinīga sabiedrība, mums ir jāiegulda tajā. Cilvēki jūt, ka mums te patīk, viņi ir priecīgi,” Marta piebilst.
Uz jautājumu, kā divām vēsturniecēm, no kurām viena strādājusi viesmīlībā, bet otra modes preču veikaliņā, radusies vēlme nodarboties ar dārzkopību un zemkopību, Marta atbild, ka tā vienmēr ir bijusi daļa no viņas. Turklāt atklājies, ka Madarā slēpjas floristes talants. Madara smejoties papildina: “Es nekad nebiju iedomājusies, ka ar to nodarbošos un ka man tas pat patiks. Martai ļoti patīk lasīt grāmatas un teorētisko daļu par augiem, kā tie viens otru papildina, viņa zina vairāk. Es tad vairāk tās praktiskās lietas.” Viņa uzsver, ka nozīmīgs ir arī cilvēkelements. “Tu to nedari sev – tas būs tavs dārzs, bet tu to nodod citiem. Bet bez praktiskā – ja es netaisīšu tās vagas, nesēšu un nestādīšu, man nebūs nekā. Bet man arī [tas] ir iepaticies,” saka Madara. Savs dārzs esot bijis arī Anglijā – dālijas, tomāti un daudz puķu. Saimnieces stāsta, ka tas bijis nepieciešams, lai testētu, kas pašām patīk, kādas krāsas patīk.
LAUX – vieta, kur iedvesmoties
Madara atklāj: “Mēs droši vien to ilgtermiņā būvēsim kā dzīves stilu. Mēs gribam parādīt, ka laukos dzīvot ir forši. Tas nav tikai par to, ka mēs tās puķes izaudzējam un pārdodam. Tas ir par to, ko tu vari ar dārzu un puķēm izdarīt. Vēlme ir parādīt cilvēkiem, ka arī katrs pats to var paveikt.” Turpina Marta: “Tās puķes, kuras tu redzi Latvijā, kas tev dārzā aug, tu paņem, uztaisi smuki, un priecājies. Var dzīvot pilnvērtīgi ar to, kas ir lokāli ražots. Iedvesmot cilvēkus, aicināt saskatīt, cik daudz ir viss kaut kas foršs – pieejams, apēdams un pagaršojams.”
Pavasarī LAUX pārsteidza cilvēkus ar zupas terīnēs sastādītiem ziediem. Stāsta Marta: “Tas vairāk ir par to, ka atver skapi, apskaties tos smukos traukus, kurus tu nekad neizmanto. Bet paņem ārā, ieliec puķi un priecājies! Jo cik tad mēs tos svētkus taisām? Kad tu sēdi pie galda, uz kura ir zupas terīne? Es ceru, ka ir kāds cilvēks, kurš ieraudzīs un sapratīs, ka es arī to varu izdarīt. Nevajag iet un pirkt. LAUX ir vieta, kur iedvesmoties, ka to visu var paši un tas ir vienkārši.” Viņa turpina: “Esam maziņi, mēs varam paspēlēties un pamēģināt. Mums nav formālā dārzkopības izglītība. Tāpēc mums nav tā, ka mums jādara šādi.”
Marta runā par viņu iecerēm: “Ideālā variantā mēs uzsitam [ceļa malā] vienu būdiņu, un tur arī visu nopērk. Bet tas nebūs šogad, ne nākamgad. Vasarā mēs izaudzējam dārzeņus, un tos arī pārdodam. Viena sadaļa, ko mēs audzēsim – krāsvielas.” Doma esot tās piedāvāt mazā komplektā, lai var uz Lieldienām nokrāsot olas vai pamēģināt mājās nokrāsot apģērbu. Tirgošot arī sausos ziedus, kas jau pāris gadus pasaulē ir modes tendence.
Izdarīt vēlreiz un labāk
Pagājušajā gadā Marta un Madara attālināti piedalījušās Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) Valmieras biznesa inkubatora Pirmsinkubācijas (PINK) programmā, kas bija paredzēta diasporai. Tur pieteikušas savu biznesa ideju – “kapuKIT” (sauso ziedu kompozīcija stikla kupolā, ko var mājās sagatavot un tad aiznest uz kapsētu). Piedalīšanās programmā esot bijusi vajadzīga, lai gūtu zināšanas biznesā, lai redzētu, ko Latvijā piedāvā un dod. Tā bijusi arī iespēja satikt Valmieras puses uzņēmīgos cilvēkus.
Marta atzīst: “Es esmu lielo misiju cilvēks. Viss, ko tu dari, vairo vispārējo labumu pasaulē. LAUX ir par iespēju darīt labi un vēl labāk. Mēs esam iesācēji, un neko nezinām par lauksaimniecību, floristiku un mārketingu. Un mums nav jāizliekas, ka mēs zinām. Tas atbrīvo, vari pateikt, ka nezini, lūgt palīdzību.”
Par darbošanos Valmieras pusē Marta stāsta: “Ja tu uzņēmumu veido reģionā, kur pats esi dzimis, tev vairāk uzticas, lielāka cerība, ka viss izdosies. Madara nāk no Staiceles, es – no Dikļiem.” Viņas vēlas iekļauties vietējā sabiedrībā.
Atgriežoties mājās, Marta un Madara šeit redz gan labo, gan trūkumus. Marta saka: “Mēs kā tauta esam maziņi, esam dzīvojuši malā zviedriem, poļiem, visiem iekarotājiem, malā krieviem, vāciešiem, visi mūs ir gribējuši. Mēs esam palikuši ļoti piesardzīgi. Mēs sevi ļoti sargājam un baidāmies būt. Mums ir bail būt un teikt, ko mēs vēlamies.” Savukārt Madara uzsver: “Pozitīvais – kad tu dod vārdu, kad apsoli, tad tu arī izdari.” Marta vēl papildina: “Mēs nerunājam daudz, bet domājam un izdarām. Man patīk, ka mēs daudz nerunājam. Mēs esam “klusā” nācija.”
Madaru Mesteri un Martu Vētru varēs dzirdēt 1. jūlijā no plkst. 17.00 līdz 18.00 sarunu festivāla LAMPA remigrācijas diskusiju panelī “Nekur nav tik labi kā mājās”, kā arī var sekot līdzi zīmola jaunumiem Facebook lapā LAUX.
***
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) un Vidzemes plānošanas reģions realizē funkciju “Diasporas likuma normu īstenošana (Atbalsta pasākums remigrācijas veicināšanai “Reģionālās remigrācijas koordinators”)”.
