Vidzemes plānošanas reģions sadarbībā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju (VARAM) 2018. izsludināja pirmo „Atgriešanās atbalsta” projektu konkursu. Tā bija iespēja remigrantiem uzsākt vai attīstīt savu biznesu Vidzemē. Togad “Atgriešanās atbalsta” grantu uzņēmējdarbības uzsākšanai saņēma remigranti un tobrīd jau cēsnieki Elvijs Sotnieks un Oskars Liepiņš. Viņi atvēra savu autoservisu Liepas pagastā. Šī gada nogalē noslēdzās piešķirtā finansējuma izlietojuma uzraudzība trīs gadu garumā. Elvijs Sotnieks, viens no abiem autoservisa īpašniekiem, vērtē: “Situācijā, kas ir arī šobrīd, ir sekmējies diezgan labi. Esam ieguvuši daudz klientu. Finansiālais atbalsts pašā sākumā noderēja.”

E. Sotnieks pastāsta, ka grants veidojis nelielu daļu no kopējiem ieguldījumiem uzņēmējdarbības uzsākšanai. Viņš saka: “Mums tas noderēja. Atbraucot no ārzemēm, bija mājoklis jāsakārto un nebija liekas naudas. Šajā sfērā strādājot 10 gadus, instrumenti bija sapirkti daudz. Ja bizness būtu jāuzsāk no nulles, tad to nemaz nevarētu. Auto virsbūvju remontu nevarētu uzsākt ar 9 tūkstošiem eiro - nekādi. Tas, ko nopirkām [par atbalstu], bija kompresors un vēl šādi tādi sīkumi.”

Galvenie izaicinājumi bijuši saistīti ar apjomīgāku remontdarbu uzņemšanos, kurus līdz tam nebija veikuši, jo ārzemēs darbs vairāk esot bijis saistīts ar auto krāsošanu. Viss izdevies labi - meistari ieguvuši labu slavu un daudz klientu. E. Sotnieks atklāj arī uzņēmējdarbības grūtības: “Daudz strādnieku ir nomainījušies. Skaidrs, ka te tādus, kas vēlētos strādāt un būtu apmierināti ar visu, atrast nevar. Tāpēc realitātē mēs esam divatā. Drīzumā “atdalīsimies” un startēsim ar divām firmām.”

Automeistars pastāsta, ka pirmajā vietā viņam tagad ir ģimene, jo trīs gadi uzņēmējdarbībā, kamēr ilga finanšu uzraudzība, neesot bijuši viegli. E. Sotnieks saka: “Tos trīs gadus es mājās nebiju vispār – tikai pa nakti pārgulēt – lai mēs kā firma nenomirtu, lai nebūtu jāslēdz ciet un jāatdod valsts finansējums. Es pieļauju, ka kāds cits mūsu vietā sen jau būtu atmeties. Bija grūti, bet noteikti – to vērts. Tagad jau ir vieglāk, jo tā sistēma Latvijā ir atstrādāta un ir saprotams, kā to visu šeit darīt.” Uzņēmējs uzskata nodokļu slogu par pārāk lielu. Tas kavējot uzņēmuma attīstību. “Lai neielīstu ļoti lielos kredītos, protams, tas traucē. Un ielīst lielos kredītos nav pilnīgi nekādu vēlmju,” saka E. Sotnieks.

“Mēs pierādījām ar darbiem, ka mums viss [autoservisā] ir izdarīts forši. Cilvēki atgriežas un grib pie mums taisīt. Klientu loks ir plašs. Ja man vienam pašam ar viņiem būtu jāstrādā, es viņus visus nespētu apkalpot. Uzraudzības posms ir noslēdzies - bet jebkurā gadījumā mēs turpinām,” stāsta E. Sotnieks.

Vaicāts par sajūtām, esot atkal Latvijā, E. Sotnieks saka: “Protams ir prieks. Esmu atpakaļ savās mājās, bērni iet normālā skolā. Tas arī ir svarīgākais.” Turpinot vaicāt par to, vai kādreiz nav bijusi vēlme doties atpakaļ uz ārzemēm, viņš pauž: “Nemaz nav tāda doma galvā, jo pārāk daudz te ir izdarīts, lai aizbrauktu atpakaļ. Ārzemes nav nekāda laimes vieta, pats sākums – iebīdīt pareizajās sliedēs - ir ļoti smagi… Protams, tur bija garantija, ka tev visu laiku būs tieši tāda alga. Tur bija rutīna. Te ir mazliet jāpiedomā – kā būs nākamajā mēnesī? Tur, kā gāja, tā gāja visus gadus. Nebija jāuztraucas, vai būs darbs, jo tas vienmēr arī bija.”