Kultūras ziņas

Vidzemes koncertzālē “Cēsis” tiks atskaņots Džuzepes Verdi “Rekviēms”

Piektdien, 15. maijā, plkst. 19.00, Vidzemes koncertzālē “Cēsis” diriģenta Andra Pogas vadībā notiks Džuzepes Verdi Rekviēma atskaņojums, kurā piedalīsies Valsts Akadēmiskais koris “Latvija” un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris.

Solistu kvarteta Latvijas pārstāvji Cēsu atskaņojumā būs patlaban Antverpenē, Freiburgā, Bratislavā dziedošā Liene Kinča un Latvijas Nacionālās operas lieliskais basbaritons Rihards Mačanovskis. Mecosoprāna solo dziedās Sanktpēterburgas vokālmākslas zvaigzne Oļesja Petrova, un tenors būs viesis no Itālijas Džordžo Berrudži – pieredzējis un lielisks Verdi repertuāra dziedātājs.

Džuzepes Verdi leģendārais un populārais Rekviēms ir ne tik daudz mūžīgās gaismas spogulis, cik laicīgas pārdomas rosinošs iespaidīgs un dramatisks opuss, kas klausītājam sagādā neaizmirstamus emocionāla pārdzīvojuma brīžus.

Zināms, ka savu pasaules uzskatu Verdi (līdzīgi Berliozam, Brāmsam, Forē) definēja kā agnostiķis jeb cilvēks, kurš uzskata, ka par Dieva esamību vai neesamību mēs nevaram neko uzzināt. Vēstulē savam izdevējam Rikordi komponists: “Esmu mazliet tāds kā ateists”. Savukārt kādā vēstulē sievai Džuzepīnai Verdi teicis: “Daļai tikumīgo ļaužu Dievs ir nepieciešams. Citi, kas tāpat ievēro visaugstākās morāles normas, ir laimīgāki, ja netic nekam.”

Lūk, ko raksta pati Džuzepīna: “Viņš ir dārgakmens starp visiem visgodīgākajiem vīriem, kam vien pieejamas vissmalkākās un cēlākās jūtas. Un tomēr šis burlaks atļaujas būt, es neteikšu gluži ateists, tomēr viņā ir stipri maz no ticīgā, un šī stūrgalvība dažkārt raisa manī vēlmi iekaustīt viņu. Es varu vai galu dabūt, stāstot par debesu, zemes un jūras brīnumiem, taču tā ir velta laika tērēšana. Viņš smejas man tieši acīs un pārtrauc manus oratoriālos izvirdumus un dievišķo entuziasmu, sakot – tu esi jocīga. Diemžēl viņš to saka ar pilnu pārliecību.”

Lai atbildētu uz jautājumu, kam tad īsti agnostiķis Verdi lūdz mūžīgo mieru, ierosinām atsaukties uz vācu mūzikas pētnieku Benjaminu Gunnaru Korsu, kurš saka – nebūdams mūžīgās gaismas idejas pārstāvis, Verdi savās brāzmainajās Dies irae dusmu vērpetēs atgādina mums par pārlieku lielo varu, kas piemīt “dogmatiskiem prātiem, institucionalizētai reliģijai un politiskajām sistēmām, kas uzdrošinās augstprātīgi spriest par Labo un Ļauno. Dilemma ir tā, ka viņiem jālieto Ļaunais, lai sasniegtu iedomāto Labo.”