Reiņa Liepas izstāde „Tetī vēstules” Cēsīs, galerijā „Foto Draugiem”, līdz 24. septembrim. Izstādītās gleznas un zīmējumi ir mākslinieka vēstules bērnam. Pirmajā mirklī, aplūkojot nelielā formāta darbus, šķiet, ka izstādes kods un nosaukuma skaidrojums meklējams teiciena „aci pret aci“ franciskajā skanējumā „tête-à-tête”, tā norādot uz šo smalki veidoto darbu īpašo dialogu ar apmeklētāju.  Un mākslinieks piekrīt, ka var arī šādi uzlūkot viņa zīmējumus, tomēr svarīgāks šoreiz ir cits aspekts – darbus uzlūkot kā pieaugušā jeb tēta vēstules bērnam. Vēstules, kas rakstītas ar vizuālās mākslas izteiksmes līdzekļiem, jo šo mākslu mazais cilvēks iepazīst daudz ātrāk nekā sarežģīto burtu un rakstu mākslu.

Veidot šādu izstādi rosinājis mākslinieks pats. „Manuprāt man vienmēr bijis labs kontakts ar bērniem, reizēm pats jūtos kā bērns, neesmu aizmirsis šo sajūtu, tāpēc rakstu vēstules bērniem,” atklāj Reinis Liepa un stāsta, ka darbi, kas tagad redzami kā vizuālas vēstules „rakstīti” vairākus gadus, ik pa laikam kaut ko labojot, mainot vai pārdomājot. Daža vēstule „rakstīta” pat četrus gadus līdz ieguvusi tādu izteiksmību, lai būtu „lasāma” izstādē. Reinis Liepa to salīdzina ar pārmaiņām puķu dobē – viņa gleznas līdzīgi kā ziedi uzplaukt, zied un nokalst.

Reinis Liepa: – Man svarīga ir interesantuma sajūta. Tā ir sajūta, kas svarīga ikvienam, kurš ar kaut ko nodarbojas. Kādu brīdi man šī sajūta bija zudusi, nezinu kāpēc, varbūt sadzīves apstākļu, varbūt citāda sociālā pieprasījuma dēļ. Parasti no mākslinieka prasa interesantu rezultātu, bet neviens nejautā, vai viņam ir saistošs pats process. Veidojot šo izstādi, es atgriezos pie savas interesantuma sajūtas, gribu parādīt bērniem to, kas man šķiet jauks, saistošs un interesants, atcerēties, kas pašam bērnībā šķita interesants, kas bija labais un patiesais.

Ilze Zveja: – Kā tu raksturotu šo sajūtu?

– Pastāv dažādi sajūtu jeb emocionālo stāvokļu veidi: mīlestība, godkāre, uztraukums un citi. Tāda pati ir interesantuma sajūta. Tai ir noteikti jābūt, pirms tu sāc kaut ko darīt. Interesantums ir pamats veiksmīgam un ilgtspējīgam darbam. Lai labāk saprastu šo sajūtu, vajag iedomāties kaut ko pretēju, piemēram, garlaicību.

Kā jau katrai izpausmei, arī šai sajūtai ir sava vibrācija, un tā ir sākums kaut kādai kārtībai. Man liekas, ka interesantums ir saistīts ar radošo enerģiju.

– Kas tev pašam raisa šo sajūtu?

– Man tas ir tāds stāvoklis, kad no domas rodas zīmējums, stratēģiska domu komponēšana, kas attīstās iracionāli. Jaunas vides un stāsta radīšana, fantāzijas izvirdums.

– Izstādē redzamos darbos katrā ir fiksēta sava sajūta, vai tā ir jāuztver kā viens vesels stāsts un sajūtas izklāsts?

– Katrai bildei ir savs stāsts, bet tikpat labi vienai bildei var meklēt turpinājumu citā un otrādi. Negribu neko uzspiest, dodu iespēju meklēt un atrast pašam savu skatījumu. Te nav nekā abstrakta, viss ir pateikts skaidri, un nepasacītais ir redzami noklusēts.

– Vai tas, ka šī ir izstāde bērniem, nosaka arī pasakaino tēlu izvēli?

– Manuprāt ar pasakainiem tēliem var izteikt vairāk, un ne vienmēr jābūt bērnam, lai tas liktos saistoši. Kā zinām, pasakas un mīti atklāj mūsdienu reālijas, tās stāsta, kas var mūs sagaidīt nākotnē. Tieši tāpat kā pasakās, arī pie mums satiekas labie un ļaunie spēki, un notiek skaistas cīņas. Tieši tāpat reālajā dzīvē ir sērdienītes un bagātās mātes meitas, tikai šodien viņas ir tērptas elegantos kostīmos un runā pa smalkiem telefoniem. Reizēm liekas, ka daži pasakainie tēli esam mēs paši, un to ļoti labi redz bērni. Izstāde, protams, ir arī lielajiem – mammām un tētiem, ne tikai mazajiem.

– Iepazīstini ar bērnišķīgo, cilvēciskoto radījumu, kas atšķirīgos veidolos dzīvo gandrīz katrā bildē.

– Tā varētu būt pozitīvā cilvēka būtība. Lai ieraudzītu un noticētu labajam, ir jārunā par labo cilvēkā tā, kā to dara cilvēciņi zīmējumos. Viņi ir dažādi dažādās situācijās –koka vīriņš vai meitenīte, sniega cilvēks vai tepiķa cilvēciņš, kā es viņu saucu. Tie ir tie situāciju varoņi, galveno lomu tēlotāji, viņi dzīvo un ap viņiem risinās dzīves piedzīvojums, ar viņu palīdzību mēs apjaušam stāstu.

– Tu arī māci zīmēt, kā tavi audzēkņi uztver šādu atšķirīgu skatījumu?

– Saviem audzēkņiem es mācu smalkās mākslas – akadēmisko zīmēšanu, gleznošanu un nedaudz kompozīciju. Domāju, ka, redzot šo izstādi, viņiem sejā uzzied jautrs smīns.

Reiņa Liepas rosinātā izstāde ir kļuvusi par pirmo ciklā „Vēstules bērnam”, ko īsteno biedrība „Art Cēsis“ ar Vidzemes plānošanas reģiona un VKKF atbalstu. Nākamās vēstules jau sacer Laima Bikše un Jānis Blanks. Bet savas vizuālās vēstules māksliniekam ar zīmuļiem, pildspalvu, krītiņiem vai krāsām var rakstīt arī izstādes apmeklētāji. Rakstiet par savām domām, izjūtām, emocijām, piedzīvoto vai nepasacīto un vēstules atnesiet uz galeriju „Foto Draugiem“.

Izstāde notiek arī Vidzemes mākslinieku izstāžu ciklā „ Pārcēlājs“, jo Reiņa Liepas dzimtas saknes ir Drustos. Un mākslinieks saka lielu paldies par atbalstu izstādes tapšanā Cēsu pārcēlājiem – Inese Ciekurei, Ijai Grozai un Jānim Liepam.

Raksta autore - Ilze ZVEJA