Straujā Amata – novada zilā stīga, daudziem ir labi zināma, daudziem vēl arvien atklājums un brīnums. Vai pazīstam savu upi? Tūrisma informācijas centra aicinājumam – 11.oktobrī doties rudens pārgājienā kopā ar senioru gidi – stāstnieci Lūciju Kārkliņu, atsaucās gan rīdzinieki, gan Amatas un kaimiņu novadu iedzīvotāji. Telefoniski un elektroniskajā pastā pieteicās daudzas ģimenes, jaunieši, domubiedru kompānijas un organizatoriem nācās izveidot vēl vienu grupu, ko vadīja zāļu sieva Līga Eglīte. Pārgājiena norisi iemūžināja projekta „Enter Gauja” fotogrāfs un filmētāji no „Video Aģentūras”, ar nūjošanas ekipējumu izlīdzēja „Kārļamuiža”.

Pirmajai reizei tika izvēlēts vieglākais un īsākais Amatas takas posms no Veclauču tilta līdz Zvārtes iezim. Taka marķēta ar oranžiem rombiem uz koku stumbriem, taču margas un kāpnītes nav atjaunotas, tādēļ pirms došanās ceļā grupa tika iepazīstināta ar „ceļotāju kārtības rulli”, aicinot ievērot piesardzību. 56 pārgājiena dalībnieki Amatas izpēti sāka, aplūkojot Veclauču tiltu, kas balstās uz klintīm. Ejot pa taku pret straumi uz Zvārtes ieža pusi, daudzi iemūžināja ainavas, kas mainās aiz katra pagrieziena un līkuma. Amata lejtecē steidzas pa dziļu, gleznainu senleju, kur krastus rotā sarkanīgie Devona smilšakmens atsegumi, kam mūsdienās doti vārdi – Zaļais iezītis, Palu iezis, Veco stumbru iezis, Vizbulīšu iezis, pretējā krastā Vanagu iezis, un Zemais iezis. Pa vidu Lustūzis – klintis, kuras gludinot un graužot, upe met jautrus līkumus. Šeit dabas vērotāji un fotogrāfi uzkavējās ilgāk, klausoties gidu stāstus par lašu nārstu rudenī un ūdenstūristu prasmēm pavasarī, kad straume mutuļo un laivas bieži vien apgāžas.

Izlīkumojuši Amatas mierīgāko posmu ar mežainiem krastiem, iepazinuši ēdamus un neēdamus augus, pirms finiša ceļotāji atkal sajūsminājās par smilšakmens varenību – kreisajā pusē Miglas iezis, kurš, vēja un nokrišņu ārdēts, kļuvis krietni vien līdzīgs netālajam Zvārtes iezim – vienam no Latvijas dabas ainavas simboliem.

Vairāki pārgājiena dalībnieki pēc Zvārtes ieža apskates devās pa taku atpakaļ, izbaudot silto un saulaino dienu, rudens krāsas un Amatas čalošanu.

Gide Lūcija Kārkliņa: „Visvairāk priecājos par jauniešiem, par mazajiem bērniem, ko vecāki bija paņēmuši līdz. Tā bija iespēja visiem būt kopā, pavadīt dienu veselīgi, izkustēties, izskrieties. Domāju, ka daudziem šis piedzīvojums radīs vēlmi doties dabā vēl un vēl, katrās brīvdienās. Bija daudz jautājumu, kā te izskatās ziemā, kā no sasalušajiem avotiņiem veidojas leduskritumi.”

Pārgājiena dalībnieku interese par vietvārdiem, meža dzīvniekiem, ēdamajiem un indīgajiem augiem, smilšakmens iežu vecumu, alām, bruņuzivīm un daudzām citām tēmām, liecina, ka šādi pasākumi ir nepieciešami. Tā varētu kļūt par jauku tradīciju, rīkojot dabas izziņas pārgājienus gar upi pavasaros un rudeņos.

Amatas takas garums ir 15 kilometri, pārgājieniem piemēroti trīs posmi: Melturi – Kārļu zivjaudzētava, Kārļu zivjaudzētava – Zvārtes iezis, Zvārtes iezis – Veclauču tilts. Pārgājiena laiks visa maršruta veikšanai vienā virzienā 6 – 7 stundas.

Vislabāk Amatas krastu smilšakmens atsegumi ir saskatāmi vēlā rudenī un agrā pavasarī, jo tos neaizsedz koku zaļā lapotne. Aukstā ziemā ir vienreizēja iespēja redzēt ledus ūdenskritumus, kas radušies vietās, kur upē ietek nelielie avotiņi.

Par pārgājieniem nākošajā tūrisma sezonā sekojiet informācijai www.amata.lv

Informācija publicēta www.amata.lv